Hokejs ir mūsu lepnums

Darbi kuri runā paši par sevi

Vītoliņu Dinastija

 

Ozoliņš Sandis

 

Lipmans Kirovs

 

Rēdlihu Ģimene

 

Irbe Artūrs

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Žoltoks Sergejs

 

Līdzjutēji

 

Balderis Helmuts

 

Kvēps Jānis

 

Skrastiņš Kārlis

 

Tihonovs Viktors

 

Vītoliņu Dinastija

 

Ozoliņš Sandis

 

Lipmans Kirovs

 

Rēdlihu Ģimene

 

Irbe Artūrs

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Žoltoks Sergejs

 

Līdzjutēji

 

Balderis Helmuts

 

Kvēps Jānis

 

Skrastiņš Kārlis

 

Tihonovs Viktors

 

Vītoliņu Dinastija

 

Ozoliņš Sandis

 

Lipmans Kirovs

 

Rēdlihu Ģimene

 

Irbe Artūrs

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Žoltoks Sergejs

 

Līdzjutēji

 

Balderis Helmuts

 

Kvēps Jānis

 

Skrastiņš Kārlis

 

Tihonovs Viktors

 
 
 
 
 
 
 


Opits Uldis

Sporta gaitas:

Saukts „Opītis”, „Opis”. Vārtsargs, treneris, tiesnesis. Spēlēja „Daugavā” (1953.gadā, 1955.-1961.gadā). Vietējās sacensības „VEF” (1952., 1954., 1956.gadā), spēlējošais treneris „RER” (1962./63.gadā), „Latvijas Bērzā” (1964.-1969.gadā). Divkārtējs republikas čempions. Trenēja „AEPR” (1963.gadā), „Dinamo” (1970.-1976.gadā), Jaunatnes izlasi (1977.gadā), „Ķekavu” (1977.-1979.gadā, 1981.-1985.gadā), „Latvijas Bērzu” (1987.gadā), „Vecmeistaru” (1990.-1995.gadā). „Ķekavu” aizvadīja līdz republikas čempiona titulam. „Dinamo” hokeja skolas treneris (17 gadus), „Latvijas Bērza” hokeja skolas treneris un administrators. Savienības sacensībās vadīja „Dinamo” jauniešus un juniorus (1968.-1978.gadā). Juniorus aizvadīja līdz PSRS čempionāta finālturnīram. „RASMS” administrators (1988., 1992.gadā). Hokeja veterānu kluba un sieviešu hokeja aizsācējs Latvijā. Kopš 1991.gada trenē „Laimu” un Latvijas sieviešu izlasi, aizvadot līdz uzvarai Eiropas čempionāta B grupā. Ievērojamākie audzēkņi: Freimanis, Hartmanis, Ņikiforovs, V.Poļakovs, Prutāns, Šostaks. Pasaules čempions 1989.gadā veterāniem. 1.vietā Veterānu Olimpiskajās spēlēs 45.gadu grupā 2009.gadā. Vada LHF veterānu padomi un Latvijas amatieru veterānu līgu.

Sarunā ar Rīgas Daugavas bijušo vārtu vīru, kādreizējo Dinamo treneri, Latvijas Bērza hokeja komandas administratoru, Latvijas amatieru un
veterānu hokeja līgas dibinātāju, Latvijas sieviešu hokeja aizsācēju, vēl
neseno Hokeja meistarības skolas jauniešu hokejistu treneri Uldi Opitu, kuram
tagad rit 79. dzīves gads, hokejistu uzvārdi, cits par citu titulētāki, birst
kā no pārpilnības raga. Uldis savu roku pielicis tādu hokeja leģendu trenēšanā kā
Sandis Ozoliņš, Mihails Šostaks, Viktors Hatuļevs, Agris Freimanis un Aigars
Cipruss. Tagad viņa vadītajā veterānu izlasē spēlē Helmūts Balderis, Anatolijs
Jemeļjaņenko... Sarakstu varētu turpināt vēl un vēl, jo teju 60 gadu ilgajās
gaitās hokeja laukumā krustojušies vairāku paaudžu hokejistu ceļi.

 

 

Vasarā futbols, ziemā hokejs

Tāds
bija tipisks pirmskara un pēckara sportistu režīms. Uldis, kaut dzimis
Daugavpilī (Daugavpils cietoksnī dienoša Latvijas armijas virsnieka ģimenē),
savu apzināto dzīvi atceras tikai Rīgā, Grīziņkalnā, turklāt Vārnu ielā. Kaut
ar roku bija aizsniedzams Daugavas stadions, savas futbolista gaitas Uldis sāka
Pārdaugavā, Lokomotīves stadionā.
Liels bija puiša pārsteigums, kad treneris Roberts Pakalns viņu uzaicināja
hokeja vārtos, kaut futbolā viņš bija pussargs. Sāka bez slidām. Kad trenerim
likās, ka būs lietaskoks, jo asuma pietiek, tad iedeva slidas un pilnu
ekipējumu.

Uldis
atceras, ka ar hokeja vārtsarga masku iznācis spēlēt tikai vienu - pēdējo
sezonu. Kaut arī tā ir drošāk, tomēr pierast neesot spējis. Pēckara laiku
vārtsargs ar atzinīgu skatu vērtē mūsdienu vārtsargu pārējo ekipējumu, pat
salīdzināt nevar ar viņu laikos paša meistaroto smagnējo mundieri. Pamazām
hokejs guva virsroku un Uldis nokļuva līdz mūsu tolaik labākajai komandai Rīgas
Daugavai. Kad aizgāja pirmais
vārtsargs Imants Spundiņš, PSRS izlases kandidāts, tad kļuva par pamatvārtsargu
un meistarkomandā nospēlēja septiņus gadus.

 

Tihonova laiki

Pēc
sporta gaitu beigšanas Uldis sāka strādāt Dinamo
hokeja saimniecībā gan kā treneris, gan kā hokeja dzīves organizētājs. Opits
izbaudīja arī Viktora Tihonova laikus, kad hokejs pie mums ieguva nebijušu
popularitāti. Trenera darba metodes viņš vērtē ar dalītām jūtām. Uldis
nenoliedz Tihonova ieviesto dzelžaino disciplīnu, taču viņa fiziskos treniņus,
bezierunu paklausību mūsdienu hokejisti diezin vai pārdzīvotu, jo brīžiem tā
robežojās ar kaitējumu veselībai. Kaut visa tālaika republika lepojās ar dinamiešu panākumiem, latviešu hokejisti
Tihonovu interesēja maz. Komandā spēlēja tikai paši labākie mūsu sportisti, bet
kodolu veidoja iebraucēji no citām republikām. Tiesa, vairums puišu nebija
sliktie zēni, daudzi šeit iedzīvojās
un vēl tagad dod savu labumu mūsu nacionālajam hokejam.

Runājot
par tālaika izcilībām, nevar nepieminēt Helmūtu Balderi, kurš joprojām spēlē
Ulda vadītajā hokeja veterānu komandā. Starp citu, pērn mūsu hokejisti (45+)
kļuva par veterānu pasaules spēļu (ir arī tādas) čempioniem.

Uz
jautājumu, vai šodienas Balderī var saskatīt septiņdesmito gadu zvaigzni, Uldis
atbild nevilcinoties, protams, ka to nevar nepamanīt. Ja kaut ko Helmūts ir
zaudējis, tad tikai ātrumu, metiens, dribls ar ripu ir tāds, par kādu daudzi
mūsdienu dinamieši var tikai sapņot.

Varbūt
Helmūts par agru aizgāja no hokeja, domā Uldis, taču tālaika PSRS saimniecībā
tikai retajam bija vajadzīgi sportisti, kuriem jau 30 un vairāk, bet aizokeāna
profesionālajās komandās krievi tolaik pat sapņos nespēlēja. Tiesa, 37 gados (1989)
Helmūts paspēja vienu nepilnu sezonu nospēlēt Minesotas North Stars, bet tas bija pēc četriem trenera darba gadiem Japānā.

 

Mūsdienu dinamieši

Rosīgs
un darbīgs, turklāt bieži ar slidām kājās, Uldis tagadējo Rīgas Dinamo vērtē kā hokeja speciālists un
līdzjutējs, bet dinamiešu virtuvi
(tajā skaitā arī finansējuma avotus) neapspriež, jo trūkst informācijas. Uldis
ir klāt visās mūsu hokejistu mājas cīņās un Rīgas komandas sniegumu atzīst par
teicamu. Viņš uzsver, ka prieku sagādā ne tikai uzvara vai punkti, bet arī tas,
ka beidzot mūsu puišiem ir iespējas spēlēt spēcīgā sabiedrībā, nevis kādā
Dānijas vai Vācijas otrās līgas klubā.

Samērot
NHL ar KHL Uldis negrasās, jo tās ir nesalīdzināmas, vispirms jau tradīciju,
profesionalitātes un finanšu iespēju ziņā. Uldis par profesionalitāti slavē
mūsu Sandi Ozoliņu, kuram ir milzīga pieredze Kanādas un ASV laukumos. Mūsu
jaunajiem hokejistiem spēlēt kopā Sandi un mācīties no viņa, ir lieliska
iespēja sevi pilnveidot hokeja laukumā. Ja ar laiku vēl izdotos dabūt savās
rindās Kārli Skrastiņu, tad dinamieši
savus vārtus aizmūrētu!

Ar
treneri Jūliusu Šupleru, viņaprāt, arī viss kārtībā, puišus labi iepazinis un
prot viņus atraisīt, noskaņot cīņai, kaut gan šobrīd Uldis īsti nepiekrīt tam,
ka tik maz laukumā treneris laiž ceturto - jauno - maiņu. Brīdī, kad KHL spēļu
dzirnas uzņem apgriezienus, viens otrs (it sevišķi leģionāri) paliek gurdens un
jaunajiem būtu iespēja sevi parādīt. Bet ne viņam apspriest trenera darba
stilu, jo lielā atbildība un punktu medības acīmredzot liek Šupleram mazāk
riskēt.

Uldis
sevišķi izceļ Aleksandru Ņiživiju, kurš jau kuro sezonu spēlē visaugstākajā
līmenī. Viņš ir pārliecināts, ka bieži vien ārzemnieki Hartigans un Surovijs,
tautas valodā runājot, viņam var tikai ūdeni pienest.

Kopumā
Uldis ir lepns, ka mums atkal ir spēcīga Dinamo
komanda, kura var uzvarēt jebkuru pretinieku.

Pavasarī
treneriem Oļegam Znarokam un Harijam Vītoliņam būs ko palauzīt galvu, lai
izveidotu spēcīgāko virknējumu, jo daudzi mūsu puiši spēlē ārzemēs un ne
vienmēr skaidrs, kādā līmenī viņi to dara.

Tiesa,
nedaudz bažīgs Uldis ir par mūsu vārtu drošību, jo savu labāko vārtu vīru
Edgaru Masaļski Rīgā noturēt nepratām, bet tālajā Hantimansijskā Edžus ne
vienmēr tiek laukumā. Uldis zina, ka vārtsargam vislielākā nelaime ir spēļu
prakses trūkums. Tāpat arī stipru pretinieku uzbrukumi. Uldis spriež, ka arī
Ervīns Muštukovs, Anglijā spēlēdams, diez vai būs gatavs pasaules labāko
uzbrucēju metienu atvairīšanai. Bet tāds ir mūsdienu hokejs, kur daudz ko
nosaka nauda, asa konkurence, tirgus principi.

 

Par ko es maksāju?

Apcerot
Latvijas hokeja šī brīža situāciju, Uldis ir optimistisks un pārliecināts, ka
mūs gaida tikpat sekmīga nākotne. Jāņem vērā, ka tikai nesen Latvijā radās
ledus halles un līdz ar to iespēja jauniešiem tikt uz mākslīgā ledus. Arī
valsts izlasē arvien mazāk ir to, kas pirmo rūdījumu guvuši vēl padomju laiku sporta
dāsnajā finansēšanā, toni tagad sāk noteikt pašu valstī izaugušie.

Cita
lieta, ka valsts ekonomiskie apstākļi daudz ko uzkrauj uz vecāku pleciem. Ja
kāds saka, ka hokeju pie mums var spēlēt tikai bagātie, tad sava tiesa
taisnības tajā ir, jo valsts un pašvaldības šobrīd naudu bērnu hokejam iedot
gandrīz nevar. Ir žēl to talantīgo hokejistu, kuri vairs nevar turpināt
treniņus, jo vecākiem trūkst naudas. Florbola popularitāti Uldis izskaidro ar šīs
spēles finansiālo pieejamību - nevajag ne dārgas formas, ne ledus īri. Kas grib
spēlēt ar nūju rokās, tie tagad dzenā bumbiņu.

Tāpat
Uldis uzsver, ka sportā bieži izcēlušies tā saucamie pašpuikas (nez vai tagad tādu vārdu vēl lieto?),
kuru delverību un neremdināmo cīņas kāri, sevis pierādīšanu sports ievirzījis
pareizajā gultnē. Tagad tādiem iespēju ir maz, jo populārajos sporta veidos
bezmaksas nodarbību tikpat kā nav. Par to būtu jādomā valstiski, bet kam
konsolidācijas laikos tādas domas prātā?

Turīgie
savus bērnus uz hokeju ved, puika to grib vai ne. Stāv laukumā malā, māca savus
puišeļus un pie reizes arī trenerus: Laid laukumā, par ko es tev naudu maksāju?
Uldis stāsta, ka viņa jaunībā vecāki nāca uz spēlēm un atbalstīja savas atvases
no tribīnēm, jo trenera darbs bija godājams un neapspriežams, tagadējā
situācija ar vecākiem pie borta kropļo sporta principus, un treneriem vajadzētu
būt daudz neatkarīgākiem, lai komanda spēlētu patiešām spēcīgākajā sastāvā.

 

Leposimies!

Hokeju
Uldis negrasās nosaukt par latviešu nacionālo sporta spēli, taču nenoliedz, ka
ledus laukumā esam sasnieguši teju vai neticamus rezultātus. Tas vien, ka, zinot
mūsu iespējas, spēlējam vai visos pasaules čempionātos dažādās vecuma grupās,
ir izcils sasniegums. Ja kāds sapņo par medaļām un izgāž savas dusmas par to
neesamību, tad Uldis aicina nolaisties uz zemes un priecāties par katru skaisto
mirkli hokejā. Tādi ir bijuši un būs!

Mūsu
sarunas laikā ik pa brīdim iedžinkstas Ulda telefons. Zvana veterāni, bijušie
audzēkņi, hokeja funkcionāri, vēl ierindā esošie cīņubiedri, jo katram kāds
jautājums pēc padoma - Uldis joprojām ir laukumā.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS

 

Uldis OPITS

Hokeja treneris

Dzimis: 1932. gada 2. februārī
Daugavpilī

Mācījies: Rīgas 38. pamatskolā, Rīgas
elektromehāniskajā tehnikumā, LVFKI treneru kursos

Sporta gaitas: trenēties sācis 14 gadu
vecumā futbolā, no 17 gadu vecuma hokejā, spēlējis Rīgas Daugavas meistarkomandā, Latvijas
bērzā

Darba gaitas: Rīgas Dinamo - treneris un administrators, Hokeja meistarības skola -
treneris, bijis Latvijas sieviešu hokeja izlases treneris, tagad vada Latvijas
amatieru līgu, trenē Latvijas veterānu izlasi

Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Valda (52
gadi laulībā), meita Sandra, mazdēls Kristaps

Vaļasprieks: pastaiga ar suņiem,
literatūra, sports


Copyright 2010