Hokejs ir mūsu lepnums

Darbi kuri runā paši par sevi

Līdzjutēji

 

Kvēps Jānis

 

Rēdlihu Ģimene

 

Tihonovs Viktors

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Irbe Artūrs

 

Vītoliņu Dinastija

 

Lipmans Kirovs

 

Ozoliņš Sandis

 

Balderis Helmuts

 

Skrastiņš Kārlis

 

Žoltoks Sergejs

 

Līdzjutēji

 

Kvēps Jānis

 

Rēdlihu Ģimene

 

Tihonovs Viktors

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Irbe Artūrs

 

Vītoliņu Dinastija

 

Lipmans Kirovs

 

Ozoliņš Sandis

 

Balderis Helmuts

 

Skrastiņš Kārlis

 

Žoltoks Sergejs

 

Līdzjutēji

 

Kvēps Jānis

 

Rēdlihu Ģimene

 

Tihonovs Viktors

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Irbe Artūrs

 

Vītoliņu Dinastija

 

Lipmans Kirovs

 

Ozoliņš Sandis

 

Balderis Helmuts

 

Skrastiņš Kārlis

 

Žoltoks Sergejs

 
 
 
 
 
 
 


Nagobads Visvaldis Georgs

Komanda Pozīcija laukumā Sezona
Universitātes Sports Uzbrucējs 1939
Universitātes Sports Uzbrucējs 1940
Universitātes Sports Uzbrucējs 1941
Universitātes Sports Uzbrucējs 1942
Universitātes Sports Uzbrucējs 1943

(18.11.1921) Saukts "Mazais". Uzbrucējs. US-II (1938/39 - 1942/43). Medicīnas doktors (1950). Pirmais latviešu ārsts, kurš ieguvis Fellow American Collage Sports Medicine grādu(1984). Sporta ārsts Minesotas universitātes hokeja komandā kopš 1958, ASV hokeja izlases dalībnieks(1960 - 1990), Minesotas North Stars (1984 - 1991), ASV ziemas olimpiskajā komandā(1968 - 1988).IIHF Medicīniskās komitejas līdzbiedrs(kopš 1990). Dzīvo ASV.

Spēja saprast. Fantastiska spēja izprast otru cilvēku! Tā piemīt Visvaldim Georgam Nagobadam – ilggadējam ASV nacionālās hokeja izlases ārstam. Latvietim. Viņam ir apskaužami liela, vērtīga un bagāta pieredze sporta medicīnā; liels ir viņa ieguldījums sportistu dopinga kontrolē. Vairāk nekā 30 gadus viņš ar savu ārsta pieredzi bijis līdzās neskaitāmiem ASV sportistiem. Čpašs ir daktera Nagobada ieguldījums, 24 gadus strādājot ar ASV nacionālās hokeja izlases puišiem, kopā piedzīvojot rūgtus zaudējumus un leģendāras uzvaras. “Pats sevi uzskatu par ārkārtīgi laimīgu cilvēku, kuram ir ļoti veicies darīt šādu darbu, strādāt ar jauniešiem, līdzdarboties sporta medicīnā,” teic dakteris.
 
V.G.Nagobada dzīves fakti
• Dzimis Rīgā, 1921.gadā
• 1940.gadā beidzis Rīgas 2.ģimnāziju
• 1941.gadā uzsāk medicīnas studijas Latvijas Universitātē un spēlē augstskolas hokeja komandā Universitātes Sports
• 1944.gadā aizbrauc uz Vāciju, kur vēlāk Tubingenas universitātē iegūst ārsta diplomu
• 1951.gadā aizbrauc uz ASV, kur pabeidz rezidentūru ķirurģijā
• 1957.gadā sāk strādāt Zviedru slimnīcā ASV Mineapolē par internu un rezidentu darba vadītāju
• 1958.gadā sāk strādāt par Minesotas universitātes vīriešu hokeja komandas ārstu, nostrādā 34 gadus
• 1967.gadā pirmo reizi piedalās Pasaules čempionātā hokejā Vīnē kā ASV nacionālās hokeja izlases ārsts
• Kopā ar ASV nacionālo hokeja izlasi četras reizes piedalās olimpiskajās spēlēs: 1968.gadā Francijā, Grenoblē, 1972.gadā Japānā, Saporo (komanda iegūst sudraba medaļu), 1980.gadā ASV, Leikpleisidā (komanda iegūst zelta medaļu), 1984.gadā Dienvidslāvijā, Sarajevā
• 1988.gadā pilda visas ASV nacionālās olimpiskās komandas ārsta pienākumus olimpiādē Kanādā, Kalgarī
• 1990.gadā pēdējo reizi Pasaules hokeja čempionātā Šveicē pilda ASV nacionālās hokeja izlases ārsta pienākumus
• Bijis 15 dažādu ASV nacionālo sieviešu un vīriešu sporta komandu ārsts un arī NHL Minnessota North Stars komandas ārsts
• Kopš 1990.gada – Starptautiskās Hokeja federācijas Medicīnas komitejas biedrs, dopinga kontroles komisijas uzraugs
• 2001.gada 18.novembrī Latvijā piešķirts Trīs Zvaigžņu ordenis par nopelniem sporta medicīnā
• 2001.gada 19.novembrī saņēmis Latvijas Olimpiskās komitejas Goda zīmi Par nopelniem Olimpiskajā kustībā
• 2003.gada Pasaules hokeja čempionātā vada dopinga kontroles komisiju
• 2003.gada maijā Starptautiskās Hokeja federācijas Slavas zālē Somijā saņem Paul Loicq balvu, kuru piešķir par īpašiem sasniegumiem hokeja atbalstīšanā un attīstības veicināšanā pasaulē
• 2003.gada oktobrī kopā ar ASV nacionālo hokeja komandu, kura izcīnīja vēsturisko olimpisko zeltu 1980.gadā, tiks uzņemts ASV Hokeja slavas zālē Eveletā, ASV

Dakteris Nagobads ir viens no tiem cilvēkiem, kura aizraujošajā un raiti plūstošajā valodā var klausīties ar lielu interesi. Stāstījumā figurē tik daudz cilvēku, par katru no viņiem dakteris runā kā par ko īpašu, ikkatram atceras vārdu, uzvārdu, amatu, laiku, kad veidojušās draudzīgas attiecības, notikumus, kas bijuši kopīgi. Klausoties šādā stāstījumā, kļūst saprotams, ka ārsta panākumi ir viņa fantastiskās personības un pašaizliedzīgās atdeves augļi.
Rīga un 2.ģimnāzija
Dr.Nagobads viegli uzbur atmiņā laiku, kad vēl mācījies Rīgas 2.ģimnāzijā, kur viņa tēvs bijis direktors un vēstures skolotājs. Visa ģimene – vecāki, māsa Aina, mazais Visvaldis un jaunākais brālis Ilgvars – dzīvojuši skolas ēkā.
Tieksme pēc izglītības tolaik gājusi roku rokā ar neizsmeļamo vēlmi sportot. Ģimnāzijā viņš kopā ar saviem skolas biedriem bija lielisks basketbola spēlētājs. Divus gadus pēc kārtas viņi bija Latvijas Vidusskolu basketbola meistarkomandas godā. Dr.Nagobads teic: “Ziniet, ģimnāzijas draugi vienmēr paliks draugi. Universitātes draugus tu satiec – jā, jā, bet tas vairs nav tas... Ģimnāzijā taču visādi gājis, kopā taisījām visādu šoherus, palaidnības... Pēc kara katrs bijām savā pasaules malā, bet sakari saglabājās uz mūžu.”
Spēja uzturēt kontaktus ar tik daudziem cilvēkiem ir pavērusi ceļu dažādām nejaušām un meklētām iespējām sporta ārsta dzīvē, tās rindojas viena aiz otras daudzos stāstos par notikušo.

Par sporta ārstu – nejaušības pēc
“Patiesību sakot, ideja kļūt par sporta ārstu man radās jau studiju laikā, kad Rīgā sāku apgūt medicīnu. Kursa biedrs Elmārs Bite, kurš bija arī aktīvs sportists, ātrslidotājs, toreiz strādāja Sporta medicīnas institūtā. Kādu dienu Elmārs palūdza, vai nevaru viņa vietā uz darbu aiziet, jo viņam noteikti jādodas uz treniņu. Un tā jau toreiz sapratu, ka darboties sporta medicīnā ir ļoti interesanti.
Pēcāk viens institūta darbinieks aizgāja strādāt citur, man piedāvāja palikt viņa vietā.
Pēc tam, kad 1944.gadā izbraucu uz Vāciju, sporta medicīna no manas dzīves uz laiku nozuda.”

Nagobada Minesotas puiši
“1956.gadā ASV beidzu rezidentūru ķirurģijā un sāku strādāt Minesotas universitātes Veselības departamentā. Reiz direktors mani iesauca kabinetā un teica: “Visvaldi, mūsu departamentam ir jāaprūpē arī sportisti, un pašlaik hokejistu ārsts, kungs gados, vairs nespēj viens pildīt šos pienākumus.” Direktors interesējās, vai es nevarētu izpalīdzēt vismaz brīvdienās. Atbildēju, ka pats esmu hokeja spēlētājs un ar lielāko prieku to darītu, bet ar laiku labprāt pilnībā pārņemtu šī daktera darbu. Direktors par to ļoti nopriecājās.
1958.gadā sāku strādāt par Minesotas hokeja komandas ārstu. Un tā sākās mans ceļš uz ASV nacionālās hokeja komandas ārsta vietu. Toreiz visās citās ASV universitātēs hokeja komandās galvenokārt bija Kanādas spēlētāji. Minesotas universitātes komanda bija gandrīz vienīgā, kurā spēlēja vietējie puiši. Kad bija jāsastāda valsts komanda, tajā pārsvarā spēlēja visi bijušie Minesotas universitātes studenti. Tāpēc arī vadība atzina: “Dakteris Nagobads taču šos puišus jau zina! Viņam jākļūst par valsts komandas ārstu!” Vēl ļoti liels pluss bija valodu zināšanas – es runāju gan angļu, gan vācu, gan franču valodā, tāpēc varēju būt arī tulks.
Labi saprasties ar komandas dalībniekiem man ļāva arī tas, ka pats kādreiz biju spēlējis hokeju. Arī ar šiem puišiem mēdzu reizēm paslidot. Viņi redzēja, ka saprotu, kā jūtas spēlētājs uz laukuma un ka tie nav tikai ārsta padomi.”

Kur tik mēs nebrauksim – uz Vīni, Parīzi, Romu
“1967.gadā bija pirmā reize, kad kopā ar ASV hokeja komandu devos braucienā uz Vīni. Un nostrādāju ar viņiem līdz pat 1990.gadam. Patiesībā nacionālo hokeja komandu sāku aprūpēt jau sākot ar 1960.gadu, bet, tas varbūt izklausīsies neticami un jocīgi, taču pirmajos gados amerikāņu komanda bija ārkārtīgi nabadzīga. 1964.gadā, nedēļu pirms braukšanas uz Insbruku, pie manis pienāca galvenais menedžeris un teica: “Dakterīt, nezinu, kā lai to pasaku, bet man nudien nav naudas pat svarīgākām lietām, par daktera līdzņemšanu nerunājot!” Biju gan cerējis, ka varēšu braukt līdzi.
1967.gadā bija pirmā reize, kad komandas treneris – vecs itālis – pienāca pie manis un vaicāja: “Gribi braukt uz Vīni?” Es, savukārt, uztverdams to kā joku, atbildēju: “Jā, jā, Džon, – uz Vīni, Parīzi un Romu, kur tik visur mēs nebrauksim!” Treneris centās paskaidrot, ka tas nav joks un viņam patiešām beidzot ir pietiekami daudz līdzekļu, lai paņemtu līdzi arī komandas ārstu.”

No malas vērot ir grūtāk
“Reiz Diseldorfā zaudējām pilnīgi visas spēles un daži spēlētāji jau pirms maču beigām gribēja braukt mājās. Noskaņojums bija briesmīgs, un man bija jāpārliecina. Atceros, kā teicu: “Iespējams, man vēl vairāk nekā tev negribas palikt, bet, ja es aizbraukšu, neviens gailis pakaļ nedziedās, taču, ja aizbrauksi tu... Šeit visur ir pārstāvji, kuri meklē jaunus hokejistus savām komandām, viņi ir redzējuši, kā tu spēlē. Ja tu aizbrauksi mājās, viņiem būs iemesls teikt: “N-jā, tāds labs spēlētājs, uz laukuma tīri tā neko, bet, tikko neveicas, nervi uzdod. Netaisi sev tik negatīvu reklāmu!” Vienmēr spēlētājiem esmu bijis arī psihologs.
Patiesībā vērot spēles no malas ir grūtāk nekā spēlēt pašam. Satraukums ir daudz lielāks. Līdztekus sliktām spēlēm bijušas arī unikālas uzvaras. Pirmā reize bija 1972.gada olimpiādē Saporo, Japānā, kur ieguvām sudraba medaļu. Toreiz bijām ārkārtīgi priecīgi un domājām: sudraba medaļa ir augstākais, ko var iegūt! Neviens taču nekad nepiesitīs krievus!
Pēc tam, protams, nāca 1980.gads, kad ieguvām zeltu. Taču, jāatzīst, togad manas jūtas bija dalītas. Tolaik bijām labi sadraudzējušies ar Helmutu Balderi. Ar viņu satikos 1977.gadā Vīnē, kopā pastaigājāmies, runājām. Pārspriedām arī viņa iespēju spēlēt NHL, un viņš man toreiz teica: “Zinu, ka tur var labi nopelnīt, bet man tīri labi iet arī Latvijā. Aizbraucis uz Ameriku, būšu tikai viens no tūkstošiem. Un – galvenais – kā es tur tikšu? Oficiāli ar ģimeni tur pārcelties nevaru. Ja bēgšu, kas notiks ar manu sievu un vecākiem šeit?”
Kad sākās olimpiāde un Helmuts bija krievu komandā, no vienas puses man ļoti gribējās, lai viņš izcīna zeltu, no otras – arī manas komandas spēlētāji bija gluži kā paša puikas.
Pēc vairākiem gadiem, kad Latvijā jau sākās pārmaiņas, Helmuts sazinājās ar mani un vaicāja, vai nav kāda iespēja spēlēt Amerikā. Es aprunājos ar NHL Nord Star komandas galveno menedžeri, kurš atbrauca un paskatījās Helmuta spēli. Viņš toreiz sacīja: “Man patīk, kā tas puisis darbojas ar rokām, mēs viņu ņemsim!” 1989.gadā Helmuts atbrauca uz Ameriku, kur noslēdza kontraktu par spēlēšanu Nord Star komandā.”

Palīdzība Latvijai
“Uzskatu, ka mans lielākais nopelns Latvijas medicīnā ir palīdzība, ko organizēju Traumatoloģijas institūtam. Mineapolē man bija laba sadarbība ar kompānijas 3M Ortopēdijas daļas vadītāju Džeriju Horganu. Daudzus gadus viņš man bija piegādājis darbā nepieciešamas ortopēdiskās lietas. Latvijā man bija sakari ar institūta Traumatoloģiskās nodaļas vadītāju profesoru Juri Matisonu. Es viņam sūtīju tieši šīs kompānijas materiālus – dažādus ģipšus, operatīvos pārsējus – darbā vajadzīgas lietas.
Kad 1989.gadā atbraucu uz Pasaules Latviešu ārstu kongresu, kopā ar Elmāru Biti aizgāju paskatīties, kā viņiem iet. Man palika aukstas kājas, jo bija ļoti trūcīgi! Runājām ar profesoru Matisonu, ka kaut kas būtu jādara lietas labā. Es ieminējos par Džeriju Horganu, teicu, ka mums kaut kādā veidā vajadzētu dabūt viņu kompāniju arī Latvijā. Ar šo ideju devāmies pie laba profesora drauga un studiju biedra, toreizējā Veselības ministra dr. Edvīna Platkāja. Viņš sacīja, ka būtu ļoti vērtīgi, ja 3M varētu ieinteresēt darboties Latvijā. Pirms tam biju redzējis plastmasas fabriku Olainē, un man ienāca prātā doma, ka 3M varētu palīdzēt Olainē uzsākt ražot medicīnai vajadzīgas plastmasas lietas. E.Platkājis to atzina par brīnišķīgu ideju.
1991.gada vasaras beigās Platkājis ar Matisonu atbrauca uz Minesotas 3M biroju. Toreiz norunājām, ka, lai apskatītu Olaines fabriku, bez Džerija Horgana uz Rīgu atbrauks arī inženieris no Kopenhāgenas Arne Kabars. 1992.gada septembrī visi izstaigājām Olaines fabriku. Paskatījies Arne Kabars teica: “Vai, dakterīt, te gan nekas nesanāks. Tās mašīnas ir šausmīgi vecas un strādā tik lēni.”
Bet Džerijs Horgans jau bija apdomājis variantus, ja gadījumā ar fabriku nekas nesanāktu. Viņš sacīja: “Latvijā ir trīs lietas, kuras ar lielu peļņu var pārdot Šveicē – tekstilizstrādājumi, mēbeles un Līvānu stikls.” Tā arī izdarīja. Tika gūta ļoti laba peļņa ar stiklu. Taču, kad vajadzēja pasūtīt materiālus no 3M, daļu pasūtīja, bet tad tā lieta nojuka, jo cilvēkiem peļņu sagribējās iebāzt kabatā. Man bija ļoti žēl un arī liels kauns, jo biju stāstījis, cik strādīgi un godīgi ir latvieši. Tā bija liela lieta, kas labi sākās, bet diemžēl ļoti bēdīgi beidzās.
Neskatoties uz skumjo pieredzi, vienmēr esmu centies uzturēt kontaktus un palīdzēt kolēģiem Latvijā, kā arī latviešu sportistiem ASV.”

Galvenais sports vai medicīna
“Manā dzīvē ir bijis neskaitāmi daudz dažādu gadījumu. Jau sen paziņas man teikuši, ka daudzie piedzīvojumi jāapraksta grāmatā. Tā nu esmu ķēries šim darbiņam klāt.
Manā dzīvē sports ir gājis roku rokā ar medicīnu. Sports ir laba lieta, tas ir brīnišķīgs, ja to piekopj pareizi un nesāk ar pārmērībām. Taču sports nav visa dzīve. Pats sevi vairāk uzskatu par piederīgu medicīnai. Ārsta darbs – tā ir mana dzīve. Visa mana dzīve!”

Latviešu izcelsmes sporta ārstu Visvaldi Georgu Nagobadu, kurš ilgus gadus strādāja par ASV izlases, Minesotas universitātes, kā arī vairāku profesionālo klubu galveno ārstu šogad, kopā ar brāļiem Hečeriem, Džeremiju Rēniku un Artu Berglundu uzņems ASV hokeja slavas zālē.

Latviešu izcelsmes sporta ārsts Georgs Nagobads, kā viņš tiek saukts Ziemeļamerikā, šogad tiks uzņemts ASV hokeja slavas zālē, kurā kandidātus atlasa pēc viņu devuma ASV hokejam.

Savas hokeja karjeras laikā 34 gadus ir strādājis par Minesotas universitātes hokeja programmas, kas ir viena no labākajām NCAA čempionātā, ārstu, laika posmā no 1967. līdz 1990. gadam Nagobads kopā ar ASV izlasi piedalījās piecās Olimpiskajās spēlēs, 15 Pasaules čempionātos, divās Kanādas kausa izcīņās, piecos Pasaules čempionātos junioriem, kā arī bija pirmās ASV sieviešu izlases personāla sastāvā. Savukārt profesionālajā līmenī Georgs Nagobads ir strādājis ar NHL komandu Minesotas "North Stars" un WHA vienību Minesotas "Fighting Saints".

Zīmīgi, ka 2003. gadā Visvaldim Georgam Nagobadam tika pasniegta IIHF atzinība par lielo ieguldījumu starptautiskā hokeja attīstībā, bet šī gada septembrī viņš tiks uzņemts arī Minesotas universitātes sporta slavas zālē.
Nevar nepieminēt, ka ASV izlases ilggadējais ārsts jau bija iekļauts ASV hokeja Slavas zālē, taču kā viens no 1980. gada Olimpiskās komandas, jeb "Brīnuma uz ledus", dalībnieks.

Bez Visvalža Georga Nagobada ASV hokeja Slavas zālē tiks uzņemti arī trīs hokejisti - brāļi Hečeri, Kevins un Derians, Džeremijs Rēniks, kā arī ASV hokeja vadības administrācijas darbinieks – Arts Berglunds.

Piedāvājam iespēju noskatīties nelielu fragmentu no Sporta Avīze + lielās intervijas ar leģendāro latviešu ārstu Visvaldi Nagobadu, kurš daudz gadus pavadījis strādājot ar ASV nacionālo hokeja izlasi, piedalījies olimpiskajās spēlēs kā arī divas reizes iekļauts slavas zālē.

Lai skatītos interviju ar V.Nagobadu, spiest šeit


Copyright 2010