Hokejs ir mūsu lepnums

Darbi kuri runā paši par sevi

Rēdlihu Ģimene

 

Skrastiņš Kārlis

 

Balderis Helmuts

 

Ozoliņš Sandis

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Līdzjutēji

 

Žoltoks Sergejs

 

Vītoliņu Dinastija

 

Irbe Artūrs

 

Lipmans Kirovs

 

Tihonovs Viktors

 

Kvēps Jānis

 

Rēdlihu Ģimene

 

Skrastiņš Kārlis

 

Balderis Helmuts

 

Ozoliņš Sandis

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Līdzjutēji

 

Žoltoks Sergejs

 

Vītoliņu Dinastija

 

Irbe Artūrs

 

Lipmans Kirovs

 

Tihonovs Viktors

 

Kvēps Jānis

 

Rēdlihu Ģimene

 

Skrastiņš Kārlis

 

Balderis Helmuts

 

Ozoliņš Sandis

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Līdzjutēji

 

Žoltoks Sergejs

 

Vītoliņu Dinastija

 

Irbe Artūrs

 

Lipmans Kirovs

 

Tihonovs Viktors

 

Kvēps Jānis

 
 
 
 
 
 
 


Mellups Harijs

Komanda Pozīcija laukumā Sezona
Universitātes Sports Vārtsargs 1944
Rīgas Dinamo Vārtsargs 1946
Rīgas Dinamo Vārtsargs 1947
Rīgas Dinamo Vārtsargs 1948
Rīgas Dinamo Vārtsargs 1949

(22.11.1927 - 07.01.1950) Dzimis Rīgā. Traģiskā lidmašīnas avārijā kopā ar GKS komandu gājis bojā Sverdlovskā. Saukts par "Heikelis". Vārtsargs Pirmais treneris - vecākais brālis Augusts un Georgs Jankovskis. Spēlēt sāka US (1943/44). Republikas čempionāta Dinamo sastāvā (1945/46). LPSR izlasē (1946). Savienības sacensības Dinamo(1946/47 - 1948/49), Maskavas GKS(1949/50). Viens no visu laiku izcilākajiem Latvijas vārtsargiem. Allaž nosvērts, apveltīts ar lielisku reakciju. Ļoti labi spēlēja ar nūju un tvēra ripas. Nekad nesamierinājās ar zaudējumu. Maskavas izlases(būībā PSRS izlases) sastāvā piedalījās leģendārās spēlēs pret Prāgas LTC. Nodarbojās arī ar futbolu, boksu, basketbolu, teniu, visur gūdams lieliskus panākumus.

Mūsu hokejisti ar savas valsts izlasi nav guvuši pasaules čempionātu medaļas, taču divi pasaules čempioni mums ir — PSRS izlases rindās pirms 30 gadiem par pasaules čempionu kļuva Helmuts Balderis, bet 1990. gadā Artūrs Irbe, kurš turklāt tika atzīts par turnīra labāko vārtsargu. Pasaules čempions hokejā mums varēja būt arī trešais, turklāt jau pirms Baldera un Irbes... Par viņu arī stāsts.

Naktī no šodienas uz rītu Latvijas hokeja izlase Halifaksas "Metro Centre" hallē Kanādā aizvadīs savu pirmo spēli 72. pasaules čempionātā.

Par Hariju Mellupu. Hokeja vārtsargu, futbola uzbrucēju, basketbolistu un bokseri. Taču vispirms — hokeja vārtsargu. Šķiet, ka Harijs ir vienīgais, kuru pieminēja, nosaucot pirmos izcilos tā laika PSRS hokejistus, pirmos pasaules čempionus, un tas notika jau padomju laikā. Mellupam arī vajadzēja būt, un viņš būtu bijis 1954. gada pasaules čempionātā Stokholmā, kur debitēja un uzvarēja PSRS izlase. (Izšķirīgajā mačā tika pārspēta Kanāda — 7:2!) Visticamāk, ka tieši Harijs būtu bijis PSRS izlases pirmais vārtsargs, viņam tad būtu bijuši tikai 27 gadi, un tas panākums un tituls diezin vai būtu palicis pēdējais Sarkandaugavas puiša karjerā. Taču nebija arī tā pirmā panākuma, jo Harija Mellupa un aizsarga Roberta Šulmaņa lidojums gan tiešā, gan pārnestā nozīmē beidzās 1950. gada 7. janvārī pie toreizējās Sverdlovskas (tagadējā Jekaterinburga)...

 

Hokejs, futbols, basketbols, bokss...

 

Arī tagad Sarkandaugavā vēl ir Lāpstu iela, kuras apkaimē smilšu laukumā kopā ar brāli Augustu (vēlāk pazīstamu tenisa treneri) Harijs no rīta līdz vakaram spēlēja futbolu vai hokeju. Atkarībā no gadalaika. Sportā viņu ievilka vide. Augumā nelielais, bet ašais Harijs futbolā bija uzbrucējs, un viņš jau pēc kara spēlēja arī Rīgas "Dinamo" komandā, kļuva par Latvijas čempionu un bija viens no labākajiem vārtu guvējiem. Hokejā lielie zēni viņu ielika vārtos, un tajos viņš arī palika. 1946. gadā Latvijas čempionātā "Dinamo" uzvarēja, bet Mellupa vārtos ripa visās spēlēs ielidoja tikai trīs reizes. PSRS čempionātā Maskavas komandām lielākās grūtības radīja tieši augumā mazais Rīgas dinamiešu vārtsargs, kurš jau tolaik bija labākais starp visiem saviem amata brāļiem.

Harijs spēlēja arī basketbolu, taču vēl labāk viņš boksējās. Dūru cīņas mākslu viņš apguva pie pazīstamā trenera Riharda Bērtiņa. 1945. gadā Rīgas boksa čempionāta finālcīņas notika Operas un baleta teātrī, kur tika uzstādīts rings. Harijs kļuva par čempionu savā vieglajā svara kategorijā. Taču jau tad viņa sirds galvenokārt piederēja hokejam un futbolam, vēlāk — tikai hokejam.

 

Hokeja laukums šķūnītī un kartupeļu laukā

 

Harijs mācījās Rīgas tehnikumā kopā ar tā laika pazīstamā Latvijas hokejista Elmāra Baura (50. gadu sākumā viens no labākajiem un tehniskākajiem uzbrucējiem PSRS) māsas dēlu, kurš tad arī atveda Hariju 1939. gadā uz Baura tēva dārzniecību Cēsu un Tallinas ielas stūrī. Kara laikā puiši tur nolīdzināja kartupeļu lauciņu, uzlēja ledu un spēlēja hokeju. Tieši tur Mellups aizvadīja savu pirmo oficiālo hokeja spēli. Ziemas tolaik bija garas un aukstas, taču arī tajā laikā bija pavasaris un pavasara saulīte kausēja ledu. Rītos un vēlu vakaros slidot varēja, bet pa dienu — putra. Puiši nolēma izmest no šķūnīša malku un visu pārējo, lai ledu uzlietu šķūnītī — saules starus aizturēja jumts, šķūnītī iestūma hokeja vārtus, kuros Mellups atvairīja simtiem metienu, izdomāja dažādus hokeja vārtsarga spēles paņēmienus, iemācījās atvairīt ripu špagatā, ko neviens vārtsargs pirmajos PSRS čempionātos neprata darīt. "Pašmācība šķūnītī" beidzās ar uzaicinājumu spēlēt PSRS izlasē.

 

Modrija uzslava

 

1948. gadā Maskavā ieradās hokeja komanda "Prāgas LTC". Tajā spēlēja lielākā daļa Čehoslovakijas izlases, kas pirms gada bija kļuvusi par pasaules čempioni, bet 1948. gada ziemas olimpiskajās spēlēs nospēlēja 0:0 ar Kanādu un palika otrā tikai sliktākas vārtu starpības dēļ. Čehoslovakijas izlases vārtus sargāja Bohumils Modrijs, tieši viņu kanādieši ne reizes nepārspēja, un tieši viņu atzina par olimpiskā turnīra labāko vārtsargu. Maskavas izlase patiesībā bija PSRS izlase, un tās vārtus uzticēja sargāt Harijam Mellupam. Padomju hokejistiem tā bija pirmā nopietnā starptautiskā tikšanās, neviens negribēja izgāzties (tas varēja beigties diezgan traģiski), turklāt Prāgas hokejisti pēc treniņa atstāja ģērbtuvē savu inventāru, un pēc tā apskates bažas kļuva vēl lielākas — tam laikam tik moderns inventārs nebija redzēts... Vispirms tika aizvadītas divas spēles "aiz slēgtām durvīm" bez dažiem labākajiem hokejistiem — lai redzētu, cik tad tie čehi ir stipri, lai neizgāztos atklātajās spēlēs. Arī Mellups tos mačus vēroja no malas, toties pirmajā spēlē ar skatītājiem viņš stājās vārtos un Maskavas (PSRS) izlase guva sensacionālu uzvaru — 6:3! Runāja un vairāki tās spēles dalībnieki vēlāk atmiņās rakstīja, ka Modrijs pēc mača esot pieslidojis pie Harija, uzdāvinājis viņam savu nūju un teicis: "Tu būsi labāks par mani..." Nākamajā spēlē "LTC" revanšējās ar 5:3, bet pēdējais mačs beidzās neizšķirti — 2:2. Mellups trijās spēlēs ielaida par vienu ripu mazāk nekā Modrijs, viņa spēles tehnika (špagats, spēle ar nūju) jau atbilda tā laika labāko hokeja vārtsargu tehnikai, bet Harijam tad bija tikai 21 gads.

 

"Lidotājs" piespiedu kārtā

 

Josifa Staļina dēlam Vasilijam ļoti patika sports. Viņš bija kaprīzs, neiecietīgs, ambiciozs cilvēks, viņš bija Maskavas kara apgabala Gaisa karaspēka komandieris un ģenerālleitnants, viņš veidoja komandas daudzos sporta veidos, centās pārvilināt VVS komandās labākos, solīja visādus labumus un tos arī deva, jo bija lielas iespējas dot. VVS hokeja komandā Staļinam izdevās pierunāt iekļauties leģendāro Vsevolodu Bobrovu. Piedāvājums pāriet uz VVS bija arī Rīgas "Dinamo" vārtsargam Harijam Mellupam. Nav patiesa dažkārt publicētā informācija, ka Staļins jaunākais gandrīz vai piespiedu kārtā aizvedis Mellupu uz Maskavu. Jā, Harijs negribēja pamest Rīgu, taču viņš gribēja spēlēt augsta līmeņa hokeju, viņš gribēja sasniegt pēc iespējas vairāk, bet Rīgas komandā tolaik dažādu iemeslu dēļ to nevarēja izdarīt ("Dinamo" komanda bija praktiski pajukusi, un bija īsti juku laiki ar visām to sekām). Latvijas sporta muzejā ir Harija Mellupa dienasgrāmata, tajā glītā rokrakstā ir aprakstītas apmēram 300 sacensības dažādos sporta veidos, tajā var izlasīt arī Harija paša atziņas par pāriešanu uz VVS.

"...sakarā ar nesaskaņām ar Rīgas "Dinamo" es pārgāju spēlēt uz Maskavas VVS," raksta Harijs.

"... Mani Maskavā — Latvijas pārstāvniecībā — ministrs un citi morāliski apstrādāja, un es parakstīju kartiņu par spēlēšanu atkal Rīgas "Dinamo". Vēlāk es tikai redzēju, kādu muļķību esmu izdarījis." Kopā ar Mellupu uz VVS komandu devās arī elegantais aizsargs, spēcīga metiena pratējs, viens no nedaudzajiem, kas tajā laikā prata spēcīgi mest ripu pa gaisu, Roberts Šulmanis.

 

Liktenīgais lidojums

 

Harijs Mellups pārcēlās uz Maskavas VVS tikai nepilnus četrus mēnešus pirms liktenīgā lidojuma. Sākumā uz Sverdlovsku bija paredzēts braukt ar vilcienu, taču jaunais komandas spēlējošais treneris (pārnāca no Maskavas "Dinamo" dažas dienas pirms katastrofas) Boriss Bočarņikovs uzstāja, ka esot jālido, jo tad komanda iegūs trīs dienas treniņiem. 1950. gada agrā un aukstā 7. janvāra rītā Maskavas centrālajā lidostā VVS komanda sakāpa "Duglasā". Lidmašīna sešas reizes mēģināja nosēsties Koļcovo lidostā pie Sverdlovskas, taču nokrita pie paša lidlauka. Bija tumšs un puteņoja, pieredzējušie piloti (viņi ietilpa īpašā VVS divīzijā, kas apkalpoja valdību) tā arī nespēja atrast piezemēšanās joslu...

Bojā gāja 11 hokejisti. Arī Harijs Mellups un Roberts Šulmanis. Starp viņiem nebija Bobrova, kurš mistiskā kārtā nepaspēja uz lidmašīnu — vieni teica, ka esot ar kompāniju aizsēdējies "Aragvi" restorānā, citi "zināja", ka esot bijis pie mīļākās, vēl citi (arī viņa brālis) teica, ka tajā rītā vienkārši neesot nozvanījis modinātājs, kas līdz tam ne reizes nebija pievīlis. Liktenis. Viktoru Šuvalovu tika nolemts neņemt līdzi, jo viņš bija no Čeļabinskas, nākamā spēle VVS bija tieši tur, un Vasilijs Staļins nolēma, ka nebūs labi, ja Šuvalovs spēlēs pret savējiem. Aleksandrs Vinogradovs bija diskvalificēts par kautiņu iepriekšējā spēlē un palika mājās. Turpretī Jurijs Žiburtovičs, kurš aizvadīja savu pēdējo sezonu, aizgulējās un ar taksometru traucās uz lidostu, lai paspētu uz lidmašīnu pēdējā brīdī. Lai paspētu uz savu nāvi... Arī liktenis.

 

Atpazīt nevienu nebija iespējams. Visi tika saguldīti kādā angārā, kurp ieradās bojā gājušo piederīgie. (Arī Roberta Šulmaņa sieva un Harija Mellupa brālis; Maskavas—Sverdlovskas vilcienam tajā dienā bija viens īpašs vagons, kurā brauca tikai bojāgājušo piederīgie.) Pavisam bija 19 bojāgājušo, taču viņu paliekas salika 20 slēgtos zārkos, uzlika tos uz 10 "studebekeriem" un apbedīja. Netālu no Koļcovo lidostas uzstādīja obelisku lidmašīnas spārna veidā, uz kura ir iegravēti arī abu latviešu hokejistu vārdi. Varēja gadīties, ka tajā lidojumā nebūtu arī Harija Mellupa, taču viņam laikam bija lemts cits liktenis.

 

Dēlu neieraudzīja

 

1949. gada 30. decembrī Harijam Mellupam un viņa sievai Astrīdai piedzima dēls, kuru nosauca par Hariju. Jauno gadu Harijs vecākais sagaidīja bez tuviniekiem, taču viņš gribēja lūgt VVS vadībai atļauju kaut uz pāris dienām aizlidot pie jaundzimušā dēla. Tāda atļauja droši vien tiktu dota, un, iespējams, Harijs pat nelidotu uz Sverdlovsku, taču jau pieminētā Vinogradova kautiņa dēļ priekšnieki bija nikni kā pūķi, un kautrīgais Harijs nolēma nogaidīt. Gan jau atgriezīsies no Sverdlovskas un Čeļabinskas un izrausies uz dažām dienām uz Rīgu. Savu dēlu Harijs Mellups tā arī neieraudzīja. Kādu laiku Harijs juniors trenējās tenisā pie sava onkuļa Augusta Mellupa, kurš zināja teikt, ka tas dzīvojot Ķengaragā un strādājot par trolejbusa vadītāju. Liktenis.

Pirms 30 gadiem Helmuts Balderis kļuva par pirmo latviešu hokejistu pasaules čempionu, bet 40 gadus pēc Harija Mellupa traģiskās nāves cits latviešu vārtsargs Artūrs Irbe kļuva par pasaules čempionu un tika atzīts par labāko pasaulē. Šodien Latvijas hokeja izlase Halifaksā sāk rakstīt jaunu lappusi Latvijas hokeja vēsturē, bet mēs nedrīkstam aizmirst iepriekš uzrakstītās. Arī tās, kas beidzas ar daudzpunkti, kas nekad netiks pabeigtas.


Copyright 2010