Hokejs ir mūsu lepnums

Darbi kuri runā paši par sevi

Kvēps Jānis

 

Irbe Artūrs

 

Ozoliņš Sandis

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Žoltoks Sergejs

 

Balderis Helmuts

 

Tihonovs Viktors

 

Skrastiņš Kārlis

 

Lipmans Kirovs

 

Rēdlihu Ģimene

 

Vītoliņu Dinastija

 

Līdzjutēji

 

Kvēps Jānis

 

Irbe Artūrs

 

Ozoliņš Sandis

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Žoltoks Sergejs

 

Balderis Helmuts

 

Tihonovs Viktors

 

Skrastiņš Kārlis

 

Lipmans Kirovs

 

Rēdlihu Ģimene

 

Vītoliņu Dinastija

 

Līdzjutēji

 

Kvēps Jānis

 

Irbe Artūrs

 

Ozoliņš Sandis

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Žoltoks Sergejs

 

Balderis Helmuts

 

Tihonovs Viktors

 

Skrastiņš Kārlis

 

Lipmans Kirovs

 

Rēdlihu Ģimene

 

Vītoliņu Dinastija

 

Līdzjutēji

 
 
 
 
 
 
 


Vedējs Leonīds

Komanda Pozīcija laukumā Sezona
Universitātes Sports Aizsargs 1931
Izlase Aizsargs 1932
Universitātes Sports Aizsargs 1932
Izlase Aizsargs 1933
Universitātes Sports Aizsargs 1933
Izlase Aizsargs 1934
Universitātes Sports Aizsargs 1934
Izlase Aizsargs 1935
Universitātes Sports Aizsargs 1935
Izlase Aizsargs 1936
Universitātes Sports Aizsargs 1936
Izlase Aizsargs 1937
Universitātes Sports Aizsargs 1937
Izlase Aizsargs 1938
Universitātes Sports Aizsargs 1938
Izlase Aizsargs 1939
Universitātes Sports Aizsargs 1939
Izlase Aizsargs 1940
Universitātes Sports Aizsargs 1940
Rīgas Dinamo Aizsargs 1941
Universitātes Sports Aizsargs 1941

Rīt (2010.10.12) būs simtu otrā dzimšanas diena vienam no Latvijas hokeja celmlaužiem.

Leonīds Vedējs, kam ir nenoliedzami nopelni Latvijas hokeja tapšanā un izaugsmē, bija klāt nūju ievicināšanas un ripas ieslidināšanas pašā pirmajā reizē pagājušā gadsimta divdesmito un trīsdesmito gadu mijā. Drīz vien viņš kļuva par nacionālās izlases līderi un kapteini. Melnās ripas maģija no Vedēja neatstājās līdz pat mūža pēdējām dienām deviņdesmitajos gados, kad cienījamais veterāns vēl gribēja un spēja sniegt atbalstu Latvijas sieviešu hokeja izlasei tās attīstībā.

Esam klāt!

1929. gadā pienāca īstais brīdis, lai Latvijā nopietni pievērstos tam sporta veidam, ko stipri mīlam šodien. Priekšgājējos bija Sociāldemokrātiskā strādnieku sporta biedrība SSS ("Strādnieku sports un sargs"), kuras mācekļi Tautas augstskolas sporta kursos apguva teoriju hokejā ar ripu. Bet praksē pirmās sacensības – un uzreiz starptautiskas! – notika 1930. gada 15. februārī.

Latvijas SSS ar 1:0 pieveica savus biedrus no Austrumprūsijas, pirmos vārtus mūsu hokeja vēsturē iemeta Alfrēds Ūdris.

Suns bija pārkāpts, atlika aste. Tā paša gada rudenī Latvijas Ziemas sporta savienība hokeju ar ripu uzņēma Bendija sekcijā un pieteicās līdzdalībai Starptautiskajā hokeja federācijā (LIHG). Uzņemšana notika LIHG kongresā Polijas pilsētā Kriņicā vienlaikus ar pasaules meistarsacīkstēm 1931. gada februāra pirmajās dienās.

Tā kā attiecības starp strādnieku un tā sauktajiem pilsoniskajiem sportistiem bija saspīlētas, reizēm – pat klaji naidīgas, tad sadarbība un apvienošanās Latvijas izlasē rādījās neiespējama. Valsts atbalstīja pilsoniskos hokejistus, kuru pirmais treniņš notika Esplanādē 1930. gada 30. decembrī, un to organizēja "Universitātes sports". Saprotama lieta, ka sācēju vidū bija arī Leonīds Vedējs, izceļoties ne tikai ar glītu vaigu, bet līdzjutēju jaunkundžu uzmanību piesaistot arī ar hokejisku iznesību. Treniņu gan vadīja Arvīds Jurgens, taču Leonīds bija tā ass, ap kuru viss iegriezās.

Pēc gadu mijas vairākus turnīrus sarīkoja Rīgā un Liepājā, taču meistarsacīkstes vēl nenotika. Strādnieku izlase devās Latvijas hokeja vēsturē pirmajā ārzemju turnejā, sasniedzot teicamu bilanci – astoņās spēlēs sešas uzvaras pret poļiem, vāciešiem, austriešiem un lietuviešiem. Savukārt pirmā oficiālā starptautiskā spēle valstsvienību līmenī notika 1932. gada 27. februārī Rīgā, LSB laukumā, kur tagad ir 49. vidusskola. Latvija uzveica Lietuvu ar 3:0. Tiesa, laukuma izmēri bija 80 x 40 metri, kas lietuviešus varen pārsteidza. Atcerēsimies vecos zēnus, kuri pirmie iznāca starpvalstu hokeja laukumā. Herberts Kušķis, Indriķis Reinbahs, Herberts Keslers, Roberts Bluķis, Ādolfs Petrovskis, Johans Skadiņš, Leonīds Vedējs, Alfrēds Verners, Valentīns Volframs. Gods un slava viņiem!

Pārejam Rubikonu

Dažs ķēra aiz galvas – tik tikko esam hokeju iesākuši, bet Latvijas ZSS jau piesaka valstsvienību Eiropas meistarsacīkstēm Berlīnē. 1932. gada marta vidū uz Vācijas galvaspilsētu devās vārtsargi Herberts Kušķis un Pēteris Skuja, aizsargi Indriķis Reinbahs un Leonīds Vedējs, uzbrucēji Andrejs Jessens, Arvīds Jurgens, Herberts Keslers, Jūlijs Lindenbergs, Ādolfs Petrovskis, Ēriks Pētersons, Johans Skadiņš un Valentīns Volframs.

Latviešu hokejisti drīz vien kļuva par publikas mīluļiem un izpelnījās citu komandu spēlētāju cieņu. Kāds anglis pat izteicās, ka tik drošu un uzņēmīgu spēli nav rādījusi vēl neviena komanda ar tik niecīgu hokeja praksi un pieredzi. Skatītāji uzgavilēja vārtsargam Kušķim, kurš cīnījās ne tikai pašaizliedzīgi, bet arī meistarīgi, nereti glābdams savējos no lielām nepatikšanām.

Pirmie Latvijas pretinieki apakšgrupā bija no Čehoslovākijas, tobrīd jau pieckārtējie Eiropas čempioni. Melnbalti tērptie latvieši zaudēja zilibaltajiem čehiem un slovākiem ar 0:7, taču ar godu. Jau nākamajā spēlē pret pieredzējušo Francijas izlasi mūsējie cīnījās kā līdzīgi, rādīja teicamu sadarbību un tomēr pazaudēja ar 0:1. Daudzas vārtu gūšanas iespējas diemžēl nelaimējās izmantot. Nu vajadzēja cīnīties gandarījuma turnīrā par sesto līdz devīto vietu. Iesākums rādījās teicams – ar 3:0 pārspēti rumāņi. Būs vēl? Pēdējā spēlē pretī nāca Lielbritānijas izlase, hokeju sākusi jau XIX gadsimtā. Diemžēl vairāk par izlīdzinājumu otrajā trešdaļā (Reinbahs – 1:1) latvieši nespēja. Galu galā 2:5 un astotā vieta.

Sākums tomēr nebija peļams. Labo reputāciju gan nedaudz iebuktēja vārtsargs Kušķis, jo draudzības spēlē pēc čempionāta pret Brandenburgas vienību mēģināja visiem spēkiem izrādīties, veicot vārtos sevišķi izsmalcinātus žestus un piruetes. Slavas dziesmas bija krietni sakāpušas galvā, nu nācās uzklausīt to pašu līdzjutēju svilpienus. Zaudējums ar 5:7.

1930. gadā pirmo reizi notika Latvijas meistarsacīkstes. Tās notika divās zonās – Rīgas (sešas komandas) un Liepājas (trīs), abiem uzvarētājiem sacenšoties par čempiona lauriem. Par pirmajiem Latvijas čempioniem kļuva Rīgas komanda "Union", finālā uzveicot Liepājas "Olimpiju" ar iespaidīgiem skaitļiem – 14:1. Taču Leonīda Vedēja "Universitātes sports" jau trina zobus kodienam zelta medaļās.

Nesamierināmie sāncenši

Tie bija divi ne tikai hokejā vien – ASK un US. 1936. gada pavasarī Rīgas meistarsacīkstes pārvilka svītru Vedēja cerībām uz Latvijas meistara titulu nākamajā sezonā, kad US uzvarēja. Viņš tika diskvalificēts.

No Latvijas hokeja vēstures grāmatas "Melnās ripas bruņinieki": "Uz mīksta, tomēr lietojama ledus notika spēle – US pret LSB. Tiesāja Jurgens (ASK). Pie rezultāta 0:0 Jurgens no laukuma noraidīja Petrovski (US), taču sodītais sāka "demonstratīvi plātīties rokām, izsmejot tiesnesi". Jurgens sodu paaugstināja līdz piecām minūtēm. Tad iejaucās studentu kapteinis Vedējs, skarbiem vārdiem pieprasot Jurgenam paskaidrojumus par noraidījuma iemesliem. Jurgens tūdaļ noraidīja Vedēju līdz spēles beigām, taču Vedējs atteicās atstāt laukumu. Spēle netika pabeigta. US piekritēji notikušo uztvēra kā Jurgena atriebību par strīdīgo gadījumu US un ASK spēlē, kad netika atzīti vieni vārti."

Vedēju diskvalificēja uz visu nākamo sezonu, un viņš pie Latvijas zelta tika vien 1940. gadā, kad US pārākums visās hokeja sacensībās valstī bija ievērojams. Leonīds beidzot sasniedza savu ilgi celto hokeja virsotni.

Vērmeļu kauss pēc medus mucas

Gāja jau visādi, taču Latvijas hokejisti pirmskara laikā var palepoties arī ar augstu vietu starptautiskā, pasaules mēroga turnīrā. Tas notika Itālijā 1933. gadā un saucās – akadēmiskās pasaules meistarsacīkstes (tagad – pasaules universiāde). Latviešu studenti ar 1:0 uzveica Šveici un tad ar to pašu 0:1 paspēlēja Francijas augstskolu komandai. Otrā vieta apakšgrupā deva tiesības uz cīņu par bronzas medaļām. Diemžēl uznāca tāds atkusnis, ka spēlēt pie labākās gribas vairs nebija iespējams. Tādēļ varam pamatoti uzskatīt, ka Latvijai un Leonīdam Vedējam šajās sacensībās pienākas dalīta trešā vieta. Toties nākamajās akadēmiskajās sacensībās 1935. gadā Šveicē latvju studenti nospīdēja pilnā mērā. Uzveikuši Itāliju, Franciju un Čehoslovākiju, viņi iekļuva finālā, kur tikai papildlaikā zaudēja mājiniekiem šveiciešiem ar 1:4 (pamatlaikā – 1:1). Otrā vieta pasaulē!

Pirmo reizi piedaloties pasaules meistarsacīkstēs, kas 1933. gada februārī notika Prāgā, latvieši atkāpās no iepriekš Eiropā iegūtā, sasniedzot vien desmito vietu. Avīze "Sporta Pasaule" pikti rakstīja par nesaskaņām komandā: "… atsevišķu spēlētāju sevis nostādīšana speciālistu lomā ledus hokeja spēlē un nemākulīgā rīcība komandas sastādīšanā." Vēl: "Cīņā ar Rumāniju otrā uzbrucēju maiņa visā spēlē piedalījās tikai sešas minūtes. Vai šeit arī nebūs viena no kļūdām, kāpēc mūsu komanda zaudēja? Spēlēt pirmajai maiņai kopā 30 minūtes un vēl straujā tempā, tas ir tiešām daudz, bet mūsu uzbrucēji nevēlējās mainīties, lai gan beidzamā trešdaļā tik tikko turējās uz kājām. Šeit laikam lielu lomu nospēlēja vēlēšanās spīdēt!" Bet par Vedēju: "Tāpat nesaprotami bija tas, ka aizsargos Vedēja vietā tika nozīmēts Keslers, kas jau Rīgā demonstrēja savu nevarību turēties uz slidām."

Visam savs laiks

1935. gada pasaules meistarsacīkstes Latvijas izlasei atnesa visbargāko sakāvi un visspožāko uzvaru. Zaudējums Kanādas komandai ar 0:14, toties Holande uzveikta ar 7:0. Galīgā vietu kārtība palika nenoskaidrota, bet turnīrā uzvarēja lieliskie kanādieši.

1936. gadā Garmišpartenkirhenā, pirmo reizi startējot olimpiskajās spēlēs, latvju zēni cīnījās neveiksmīgi. Vācijā mūsējie cieta smagus zaudējumus pret Kanādu (0:11), Poliju (2:9) un Austriju (1:7), no tālākām cīņām izstājoties.

Tā laika zinātāji par Latvijas izlases kuplāko uzskata 1938. gadu, kad pasaules meistarsacīkstes atkal notika Prāgā. Mūsu hokejistiem jau bija gana starptautiskās pieredzes, kuru viņi drošu roku lika lietā, starta spēles papildlaikā uzveicot Norvēģiju (3:1; 1:1), sīksti spēkojoties ar ASV un Vāciju (abas reizes 0:1), bet piekāpjoties Eiropas čempioniem britiem (1:5). Galīgā vietu kārtība netika noskaidrota. 1939. gadā atkal tikām pie desmitās vietas pasaulē, bet tad jau karš bija durvju priekšā.

Pēckara gados latvieši mācīja krieviem spēlēt hokeju ar ripu. Rodas jautājums: kā tad skolotāji piekāpās skolniekiem cīņā par PSRS meistarsacīkšu medaļām? Diemžēl ar gudrību un tehniku nespējām atsvērt pretinieku daudz pārāko fizisko sagatavotību – mūs vienkārši apdzina un apskrēja. Varbūt pietrūka Leonīda Vedēja spēka un padoma? Tāpat kā daudzi citi izcilie tālaika sportisti, Baigā gada atcerēs viņš devās trimdā un apmetās uz dzīvi Amerikā. Astoņdesmito gadu vidū Vedējs pat uztrenēja eksotiskos Riodežaneiro hokejistus, tomēr ar sirdi allaž bija Latvijā.

***

VIZĪTKARTE

LEONĪDS VEDĒJS

Dzimis 1908. gada 12. oktobrī Daugavpilī. Miris 1995. gada 4. februārī ASV.

Latvijas hokejā kopš tā pirmsākumiem pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.

Valstsvienības dalībnieks un kapteinis no 1932. līdz 1940. gadam. 34 spēles Latvijas izlasē.

Sešas reizes piedalījies pasaules un Eiropas čempionātos.

Divu olimpisko spēļu dalībnieks.

Divas reizes piedalījies starptautiskajās studentu spēlēs, kur izcīnījis otro vietu 1935. gadā.

Latvijas meistars 1940. gadā.

Latvijas Ziemas sporta savienības hokeja sekcijas priekšsēdis (1939 – 1944).

Apbalvots ar LZSS zelta nozīmi.


Copyright 2010