Hokejs ir mūsu lepnums

Darbi kuri runā paši par sevi

Kvēps Jānis

 

Līdzjutēji

 

Irbe Artūrs

 

Žoltoks Sergejs

 

Ozoliņš Sandis

 

Tihonovs Viktors

 

Skrastiņš Kārlis

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Rēdlihu Ģimene

 

Lipmans Kirovs

 

Vītoliņu Dinastija

 

Balderis Helmuts

 

Kvēps Jānis

 

Līdzjutēji

 

Irbe Artūrs

 

Žoltoks Sergejs

 

Ozoliņš Sandis

 

Tihonovs Viktors

 

Skrastiņš Kārlis

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Rēdlihu Ģimene

 

Lipmans Kirovs

 

Vītoliņu Dinastija

 

Balderis Helmuts

 

Kvēps Jānis

 

Līdzjutēji

 

Irbe Artūrs

 

Žoltoks Sergejs

 

Ozoliņš Sandis

 

Tihonovs Viktors

 

Skrastiņš Kārlis

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Rēdlihu Ģimene

 

Lipmans Kirovs

 

Vītoliņu Dinastija

 

Balderis Helmuts

 
 
 
 
 
 
 


Auziņš Aleksejs

Komanda Pozīcija laukumā Sezona
Rīgas Dinamo Uzbrucējs 1941
Izlase Uzbrucējs 1935
Izlase Uzbrucējs 1937
Izlase Uzbrucējs 1936
Izlase Uzbrucējs 1938

(07.08.1910 - 25.04.19997) Dzimis Rīgā, miris Jelgavā. Spēlētājs, treneris. Spēlēja US (1934/35 - 1940/41 , 1942/43 - 1943/44), trīskārtējs Latvijas čempions. Latvijas izlases sastāvā(1935 -1939) piedalījies trijos Pasaules čempionātos, OS. Dinamo II (1941/42). Pēc kara Lokomotīves sp. treneris (1947/48 - 1967/68). Divkārtējs republikas čempions un kausa ieguvējs. Latvijas futbola izlases dalībniekiem. Viens no pirmajiem jaunajiem treneriem Latvijā, īsts sava darba entuziasts. Allaž turēja Lokomotīves stadionu priekšzīmīgā kārtībā. Trenera darbā vadījās pēc principa - ļaut puišiem spēlēt. Viņa komanda vienmēr bija starp labākajām republikā. Vadīja komandas pirmajās vissavienības jaunatnes sacensībās Minskā (1953/54). Ievērojamākie audzēkņi : Antonovs, Detlavs, Kurmelis, Leja, Mencāns, Micītis, Opits, Pelšs, Spundiņš.

Mārtiņš Pagodkins

 

Aleksejam Auziņam – 100.

Mirkļu, kas aizzibējuši, nezūdošā vērtība.

Mums, piecdesmito gadu otrās puses puišeļiem, kuri Pārdaugavā „Lokomotīves” stadionā cītīgi apguva futbola un hokeja mākas, viņš bija tikai un vienīgi Aleksis. Pat ne treneris, bet tikai Aleksis. To, ka Auziņš bija arī Leksis un viņa īstais vārds ir Aleksejs uzzinājām krietni vēlāk.

Toties par Alekša sporta gaitām jaunībā hokeja un futbola laukumos gan bijām informēti daudz vairāk. Kā gan nē, ja par to katru dienu atgādināja viņa miniatūrajā noliktavā, kas reizē kalpoja ne tikai saviem tiešajiem pienākumiem, bet bija arī Auziņa, kā stadiona direktora, darba kabinets, pašā augstākajā plauktā esošais brūnais koferis, aplīmēts ar dažādu pasaules valstu viesnīcu uzlīmēm, rosināja vaicāt un vaicāt. Šad tad Aleksis arī pastāstīja mums par savām sporta gaitām. Koferis bija nolīmēts raibs kā dzeņa vēders. Puiku fantāziju rosinošs ik reizi, kad bija iespēja to uzlūkot.

Kas gan tur varētu būt iekšā? Aizsniegties līdz plauktam paši nespējām. Gandrīz vienmēr, kad durvis bija vaļā, arī Aleksis bija savā valstībā. Cik gan daudz reižu ikviens no mums nelūdza viņam parādīt kādus dārgumus slēpj šis koferis, atbilde vienmēr bija viena, tur nekā interesanta nav.

Atmiņās par Aleksi neatkārtošos un neaprakstīšu viņa personīgos sasniegumus sportā, kas daudziem zināmi. Gribu atcerēties to, kā ik dienu ap Alekseju Auziņu virpuļoja sporta dzīve „Lokomotīves” stadionā un tā treniņu laukumos - visā plašajā Uzvaras laukumā. Kā ziemā, tā vasarā, lija lietus vai spīdēja saule, arī brīvdienās un svētku dienās.

Vēsturiskās patiesības labad, sporta dzīve galvenokārt virmoja ne jau pašā „Lokomotīves” stadionā, uz kura futbola zāliena kāpa vīru komanda spēļu laikā un tikai dažas reizes sezonā, ļoti atbildīgu spēļu gadījumos, arī mēs, puikas. Lielāko spēļu slodzi iznesa otrais jeb smilšainais futbola laukums, kas atradās stadionam pretējā Mārupītes krastā, Uzvaras bulvāra malā. Tur, kur tagad uzcelta degvielas uzpildes stacija. Treniņi gan notika uz īsta zāliena, jo tas klāja visu plašo Uzvaras laukumu, teritoriju, kuru tagad aizņem piemineklis, ieskaitot.

Ziemā viss notika Mārupītes krastā, ārpus stadiona teritorijas esošajā hokeja laukumā. Teritorijā starp pašreizējo sporta namu un stadionu. Hokeja laukums gan bija tikai viens, toties kāds! Ar izcili gludu ledu, stingrām dēļu apmalēm, visām nepieciešamajām līnijām uz ledus un elektrisko apgaismojumu. Visu šo ainu vienoja ap laukumu esošie sniega vaļņi, kuri uz pavasara pusi bija pāris reižu augstāki par laukuma apmalēm. Pirmajos gados nebija, bet piecdesmito gadu beigās Aleksis ne tikai sameklēja un atveda būvmateriālus, bet pats arī uzcēla divas apsildāmas ģērbtuves pie hokeja laukuma. Pietiekami plašas, lai katrā no tām varētu pārģērbties viena komanda. Aleksis lieliski pieprata celtnieka amatu, pats remontēja visu, kas vien bija labojams.

Vienīgie privileģētie, kuriem bija lemts katru dienu nodarboties stadiona teritorijā uz sava laukuma Altonovas ielas malā, bija Tālivalža Pētersona trenētie „Lokomotīves” basketbolisti. Mums pārējiem ik dienu jebkurā no gadalaikiem piederēja viss plašais Uzvaras parks, kā arī tā teritorija, kas atradās tam pretī Mārupītes otrajā krastā līdz pat Torņakalna preču stacijai.

Treniņi, treniņu dienas un laiki. Tie, protams, bija katrai no daudzajām Alekša vadītajām komandām. Bija nolikti un paredzētajos laikos notika. Taču ikvienam no mums nebija liegta iespēja jebkurā laikā dienas otrajā pusē ierasties stadionā un trenēties, kā tagad moderni saka -  individuāli. Aleksis pats nemitīgi uz to mūs mudināja.

Vasarās viņš deva bumbu ikvienam, kurš gribēja ar to darboties plašajā Uzvaras laukuma zālienā. Ziemā, ja vien hokeja laukums bija brīvs, varēji paņemt slidas, nūju pie Alekša, un uz priekšu. Bija arī daži izņēmumi. Ja pirms tam bija snidzis, tad vispirms lielā sniega lāpsta rokās un pie darba. Tad jāpagaida, kamēr Aleksis personīgi uzlej ledu.

Rudeņos, kamēr pieturējās kailsals vai sniega sega nebija bieza, mums vēl piederēja Māras dīķa ledus āres. Saprotams, arī tur vispirms bija jānotīra sniegs un hokejs varēja turpināties līdz vēlai nakts stundai. Laukumus izgaismoja blakus esošo ielu laternu stabi. Kamēr vien kaut kur kaut kas notika, Aleksis bija kopā spēlētājiem .

No rītiem Aleksis stadionā bija sastopams reti. Viņa darba diena sākās pēc pusdienas laika un turpinājās, kā tagad pieņemts teikt, līdz pēdējam audzēknim.

Alekseja Auziņa kabinetā jeb leģendārajā noliktavā netrūka futbola formas kreklu, bikšu, bumbu, slidu, nūju, ripu… Nepietika hokeja kreklu. Kādā saulainā augusta dienā Aleksis lielā nopietnībā saaicināja kopās visus audzēkņus, kuri tobrīd bija stadionā, un teica, ka viņš esot uzzīmējis „Lokomotīves” hokeja komandām jaunus formas tērpus. Esot sarunāta arī vieta, kur tos noadīt. Tāpēc mums esot jānovērtē jaunā forma.

Turpinot Aleksis bilda, ka „Lokomotīves” tradicionālās krāsas gan esot sarkani krekli ar platu baltu svītru no kakla līdz lejai priekšpusē, bet hokejam tāda kombinācija nederot. Tāpēc viņš esot izdomājis jaunu krāsu salikumu hokeja formas krekliem. Pamatkrāsa dzeltena, plecu daļa melna, zem melnās plecu daļas šaura sarkana svītriņa, bet krekla apakšējā daļā divas platākas svītras, viena sarkana, otra melna.

No krāsainajā zīmējumā redzamā mums visiem mutes palika vaļā. Tik skaisti, gaiši un koši izskatījās šie krekli, jo līdz tam lietotie bija pelēki ar melnu un jau krietni vien nonēsāti. Loģiski, ka vienīgais vērtējums bija izsaucieni O! Forši! Kad tie būs gatavi? Kura komanda tajos spēlēs?

Ziemai sākoties jaunie krekli bija gatavi un to pietika visiem, kuri vien spēlēja „Lokomotīves” hokeja komandās.

Ļaujot puikām daudz nodarboties pašiem, Aleksis mērķtiecīgi virzīja ikvienu no mums pa hokeja un futbola meistarības kāpnēm. Gudrinieki neaizmirsīs pajautāt: vai treniņu plāni Auziņam bija? Neapgalvošu, ka tos varētu nosaukt par plāniem. Bet Aleksim bija, par leģendārām kļuvušās, burtnīcas. Parastās 12 lappušu skolēnu rūtiņu, reizēm arī līniju, burtnīcas zilos vākos. Tādas skolā bija ikvienam no mums.

Katru no burtnīcām Aleksis vispirms rūpīgi pārlocīja uz pusēm, tādējādi sadalot arī lappuses divās daļās. Katru no lapas pusēm Aleksis veltīja vienas komandas sastāva ierakstīšanai pirms katras spēles, neaizmirstot atzīmēt arī datumu, stadionu vai laukumu, kurā notiks spēle. Viss tas bija savlaicīgi sagatavots. Burtnīcā sastāvs bija ierakstīts tieši tādā veidā, kā to tagad esam pieraduši skatīt televīzijā: vispirms vārtsargs, nākamajā rindā aizsargi, tad pussargi (futbolā) un uzbrucēji.

Pirms spēlēm Aleksis no burtnīcas nosauca sastāvu, kas dosies laukumā, bet tiem, kuri palika rezervē paskaidroja, kāpēc šoreiz tie ir viņi. Pirms spēles viņš arī pateica, kuram no rezervē palikušajiem ir izredzes tikt laukumā, kuram nē. Tas, savukārt, nozīmēja to, ka tiem uz kuru posteni pretendēja rezervisti, bija ļoti jācenšas, lai viņi netiktu nomainīti spēles laikā.

 Tikai gadu gaitā, atceroties slavenās Alekša burtnīcas un tajās ierakstīto, nāca apjausma, ka tās nekalpoja tikai sastāva ierakstīšanai, kaut tika atzīmētas arī visas spēlētāju maiņas un minūte, kurās tās notika. Tie bija ieraksti, kuri tapuši analizējot katra audzēkņa darbību treniņos, kā arī to, cik bieži un cik cītīgi viņš nodarbojās individuāli.

Aleksis bija labs psihologs, prata katrā no puišiem saskatīt to, kurā postenī kā futbolā, tā hokejā katram būtu iespēja vislabāk izpausties. Gribu atcerēties gadījumu ar pazīstamo hokeja vārtsargu Anatoliju Micīti. Jau vasarā Aleksis Toļikam, kas futbolā darbojās pussarga postenī, ik pa brīdim atgādināja – domā kā tu mācīsies slidot. Micītis to saprata tā, ka iemācoties tikai slidot, hokejā viņš būs uzbrucējs. Tas bija viņa sapnis un tāpēc, tikko uz dīķiem parādījās pirmais ledus centās skoloties slidošanas prasmēs. Toļikam neveicās ar mācīšanos, jo mākslīgā ledus toreiz nebija. Dabīgais tajā gadā uzsala vēlu.

Pirmajā treniņā, šķiet, tas bija uz Māras dīķa ledus, mēs visi, arī Micītis, ieradāmies ar slidām un spēlētāju nūjām. Atnāca Aleksis, atnesot līdzi arī vārtsarga kājsargus un nūju. Nolika tos priekšā Toļikam un noteica: hokejā tu būsi vārtsargs. Alekša paredzējums piepildījās. Anatolijs Micītis izauga par labu vārtsargu, kaut toreiz daudzi šim ļoti centīgajam puisim futbolā paredzēja lielāku nākotni nekā hokejā. Viņš taču nemācēja slidot.

Aleksejs Auziņš bija gudrs treneris. Viņš mums mācīja ne tikai sist, mest, piespēlēt, hokeja un futbola tehniku un taktiku. Viņš mums mācīja arī teoriju, ikvienā treniņā, spēlē vispirms domāt un tad darīt, mācīja labāk izprast spēli, pretiniekus… Minēšu tikai dažas no viņa tēzēm, kuras savu aktualitāti nav zaudējušas arī šodien.

Tā kā futbolā biju vārtsargs, tad man, arī Micītim hokejā un citiem tā laika „Lokomotīves” vārtsargiem Aleksis nemitīgi atgādināja:

- spēles laikā tu ne mirkli nedrīksti izlaist no acīm ripu (bumbu). Pretējā gadījumā jau esi zaudējis uzbrucējam.

- Vārtsargs drīkst atstāt vārtus tikai tādā gadījumā, ja viņš ir par simts procentiem pārliecināts, ka iegūs bumbu (ripu).

- Ikvienas spēles pirmajās piecās minūtēs ikvienam spēlētājam jāspēj saprast, ko laukumā atļauj un ko neatļauj darīt tiesnesis. Tikai tā vari kļūt par lielu meistaru.

- Ripa (bumba) laukumā lido ātrāk nekā slido (skrien) spēlētājs.

- Partnerim jāpiespēlē tā, lai viņš uzreiz varētu domāt, kā gūt vārtus, nevis par to, kā saņemt tavu piespēli.

- Izaugsmes pamatā galvenais ir personīgais treniņš ar ripu (bumbu).

Nešaubos, ka tieši tas, ka Aleksis mums mācīja laukumā vispirms domāt un tikai tad darīt, nekļūt par mērkaķīti, kas akli izpilda tam uzdoto uzdevumu, bija pamatā tam, ka tikai no manas paaudzes Alekša audzēkņiem vien lielajā sportā savu vārtu teica Anatolijs Micītis, Leonards Andžāns, Vilnis Petrovskis, Georgijs Grigorjevs. Par citām paaudzēm nemaz nerunājot.

„Lokomotīves” stadions atrodas purvainā vietā un katru pavasari, vairāk vai mazāk, Mārupīte , kas tek tam cauri, to appludināja. Tas nozīmēja, ka futbola sezonu stadionā varēja sākt vēlu un rudeņos tā bija jābeidz visai agri. Tikko sākās lietavas, tā futbola laukums pārtapa neizbrienamā purvā.

Tieši Auziņš bija tas, kas pie dzelzceļa priekšniekiem panāca, ka stadiona rekonstrukcijai tika piešķirti līdzekļi un darbaspēks. Rezultātā laukums tika pacelts par vienu metru, tajā laikā kļūstot par vienu no labākajiem Rīgā.

Jā, bet kā tad ar viesnīcu uzlīmēm aplīmētā kofera saturu? Neatceros kādā veidā, bet mums puikām tomēr izdevās pierunāt Aleksi noņemt no augstākā plaukta šo, mūsuprāt, dārgumu un parādīt pasauli apceļojušā kofera saturu.

Aleksim, kā vienmēr, bija taisnība. Nekā daudz tajā nebija. Tikai paša hokeja slidas un pāris formas kreklu, kā futbola, tā hokeja. Žēl, bet šis vēsturiskās vērtības ir zudušas, jo tajā pašā dienā viņš ar šo koferi rokās aizgāja no stadiona. Tā arī nav zināms, kur tas palika.

Tas par Alekseja Auziņa vadībā gūtajām sporta atziņām un gaitām. Nākamā tikšanās mums ar Aleksi bija septiņdesmitajos gados, kad jau strādāju par ātrslidošanas treneri 7. sporta skolā Pārdaugavā. „Lokomotīves” stadionā joprojām saimniekoja Aleksis. Ziemā viss lielais stadiona futbola laukums ar tam pieguļošajiem vieglatlētikas sektoriem pārtapa masu slidotavā uz kura ledus arī uzzīmējām ātrslidošanas celiņu un trenējāmies.

Atkal jāatceras Auziņa izdoma, racionālais prāts, spēju gandrīz ne no kā gūt labumu sportam. Vispirms lielo ledus laukumu izmantojām mēs ātrslidotāji, bet laukuma vidu hokejisti, kuri tobrīd netika uz īstā laukuma. Vakarā, kā jau tolaik bija modē, darbojās plaši apmeklēta masu slidotava ar skaļu mūziku.

Ko darījām, ja naktī, vai dienā sniga? Stadionā vienīgā sniega tīrīšanas tehnika bija trīs vai četras lielās sniega lāpstas, kuras stūmām pa diviem un tikpat mazo. Ar šādu tehniku lielo slidotavu pēc kārtīgas snigšanas nenotīrīt. Atkal talkā nāca Alekša izdoma un organizatora spējas. Neskatoties uz to, ka sniega tīrīšanas mašīnām pilsētā pēc snigšanas darba bija gana, viņš bija sarunājis ar šoferiem, ka katru reizi, ne vēlāk kā līdz pusdienas laikam, kāda no mašīnām atbrauca uz stadionu un par piecīti skaidrā naudā no Alekša kabatas, laukumu notīrīja.

Tālāk mums slidotājiem Aleksis bija uzticējis ne mazāk nepieciešamu nodarbi pirms treniņa. Toreiz visām sniega tīrāmajām mašīnām tīrāmie ruļļi bija ar metāla slotiņām un šīs sīkās metāla stieplītes visai bagātīgi vienmēr palika uz ledus. Tad nu mēs pirms treniņa cik rūpīgi spējām arī lasījām šīs stieplītes. Protams, ne jau visas un pavasaros pēc ledus nokušanas futbola laukums bija pilns ar sarūsējušām stieplītēm, kuras atkal kopīgi nolasījām.

Stieplīšu procedūrai sekoja ledus liešana operācija, kuru šļūtenes galā stūrēja Aleksis, bet mēs slidotāji, palīdzējām tās pārvietot.

Pēdējā tikšanās ar Alekseju Auziņu bija deviņdesmito gadu vidū, kad žurnālista gaitas aizveda mani pie viņa uz mājām Mārupē. Aleksis toreiz jau bija stipri slims. Pārvietojās ar grūtībām, taču ar možu garu un labu atmiņu. Ieraudzījis mani viņš ilgi skatījās un strikti noteica: „Tu biji vārtsargs. Kā tevi sauc, neatceros”. Pēc šiem vārdiem viņš pagriezās pret plauktu, kurā lielā kaudzē bija saliktas jau pieminētās zilās burtnīcas un izvilka pārīti. Viena patiešām bija ar manu treniņu biedru vārdiem, tikai no vēlākiem gadiem, kad jau biju pārgājis uz ātrslidošanu.

Kopā ar Alekseju Auziņu pavadītai laiks, tas, ko spēju no viņa iemācīties ir paņemts līdzi kā nezūdošas vērtības. Pieņemtas kā dzīves gudrības, kuras esmu mēģinājis ieaudzināt arī savos audzēkņos.

 


Copyright 2010