Hokejs ir mūsu lepnums

Darbi kuri runā paši par sevi

Žoltoks Sergejs

 

Līdzjutēji

 

Ozoliņš Sandis

 

Balderis Helmuts

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Lipmans Kirovs

 

Irbe Artūrs

 

Rēdlihu Ģimene

 

Vītoliņu Dinastija

 

Skrastiņš Kārlis

 

Tihonovs Viktors

 

Kvēps Jānis

 

Žoltoks Sergejs

 

Līdzjutēji

 

Ozoliņš Sandis

 

Balderis Helmuts

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Lipmans Kirovs

 

Irbe Artūrs

 

Rēdlihu Ģimene

 

Vītoliņu Dinastija

 

Skrastiņš Kārlis

 

Tihonovs Viktors

 

Kvēps Jānis

 

Žoltoks Sergejs

 

Līdzjutēji

 

Ozoliņš Sandis

 

Balderis Helmuts

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Lipmans Kirovs

 

Irbe Artūrs

 

Rēdlihu Ģimene

 

Vītoliņu Dinastija

 

Skrastiņš Kārlis

 

Tihonovs Viktors

 

Kvēps Jānis

 
 
 
 
 
 
 


Vītoliņš Harijs

Harijs Vītoliņš III.

Dzimis 1968. gada 30. aprīlī Rīgā.

Hokejā kopš sešu gadu vecuma.

Latvijas čempions.

Pasaules junioru čempionāta otrā vieta 1988. gadā.

Universiādes vicečempions PSRS studentu izlases sastāvā.

PSRS meistarsacīkšu sudraba medaļas ieguvējs 1988. gadā no Rīgas "Dinamo".

Latvijas nacionālajā izlasē kopš 1993. gada, spēlētāja laikā piedalījies visos Pasaules meistarsacīkšu un olimpiskajos turnīros, līdz 2002. gadam, bijis komandas kapteinis.

Kopš 1993. gada — ārzemju klubos, spēlējis Amerikā (arī 8 spēles NHL komandā "Vinnipeg Jets"), Zviedrijā, kopš 1997. gada Šveicē. Tagad Krievijā.

Precējies, divu meitu tēvs.

Viņš pats par sevi hokejā: "Tur viss ir saistīts: psiholoģija, prāts, spēks. Varbūt agrāk pietika ar labu tehniku vai talantu, taču tagad hokejs kļuvis ātrāks, dinamiskāks, un arī treneri vairs nedod nekādas priekšrocības talanta vai labas tehnikas dēļ. Man šķiet, ka visu tomēr izšķir gribasspēks, ar talantu vien var nospēlēt vienu divus gadus".

Viņš noteikti bija talantīgs un hokeja laukumā cīnījās daudz ilgāk, nekā "vienu divus gadus". Vēl viens smags arguments ģenētiķu mutē par gēnu nodoto talanta pārmantojamību...

Tātad hokeja skolu viņš sāka apgūt jau pirms pamatskolas zinībām. "Es sēdēju tribīnēs un nezināju, ko lai dara — ļoti gribēju, lai uzvar komanda, kurā spēlē tētis, taču otrā komandā spēlēja viņa brālis — mans krusttēvs. Bet laukumā maču tiesāja vecaistēvs..."

Prese par Hariju III rakstīja: "Viņš laukumā vienmēr bija pamanāms — gan skolas gados, kad sešdesmit astotie grāva savā vecuma grupā vai visu Savienību, gan arī vēlāk Rīgas "Dinamo" laikos. Treneris Gunārs Krastiņš bija devis jaunajiem labu hokeja pamatu, un citi vēlāk norādīs, ka no Spicā (Krastiņa hokeja laukuma vārds) puikām ir ticis arī viņa raksturs — prasme neizlēkt sabiedrībā... Par Vītoliņu gan to nevar teikt, jo atšķirībā no citiem vienaudžiem Harijs bija vienīgais no tā sauktā strēlnieku piecnieka, kas astoņdesmito gadu otrajā pusē bez problēmām iekļāvās Rīgas "Dinamo" veču komandā. Ulvis Katlaps to uzskata par Vītoliņam raksturīgu iezīmi’: „viņš nemeklēs kašķi ar spēcīgākajiem...”

Pie padomju varas un Tihonova diktāta arī nebija nekādas jēgas pret dzeloni spārdīt. Tā pati impēriskā lielvara savā agonijā vēl paspēja krietni sabojāt Harija III. iespējamo hokeja karjeru. Tiesa, ar PSRS junioru izlasi, kurā viņš bija līderis, Haris izcīnīja pasaules junioru sudrabu Maskavā, bet to, ka jau tajos mačos viņš ir aizokeāna skautu nolūkots un iekļauts "Montreal Canadians" sarakstos, latvietis uzzināja tikai pēc gada — 1989. gada rudenī, kad viņam jau vajadzēja būt Kanādā. Arī tad tikai nejaušības pēc — kolēģis Katlaps bija uzgājis anglisku avīžrakstu, kuru pārtulkojis Vītoliņam. Monreālieši dažus mēnešus vēlāk spēlēja Rīgā un kanādiešu žurnālisti bija kā uzburti uz mūsējo — viņš būšot kluba nākotne...

Pāri okeānam Haris tika vien pēc trijiem gadiem, kad PSRS sagrūšanas process bija pabeigts un tās pakļautie beidzot varēja brīvi braukt kur acis un maks rāda. 24 gadi profesionālajā hokejā ir jau novēlots starta vecums. Latvietis Monreālas NHL klubā tālāk par treņinometni netika, nācās kulties pa zemākajām līgām un cerēt uz citu NHL komandu ievērību. Taču tas uz brīdi izdevās vien otrajā aizokeāna braucienā — astoņās spēlēs Harijs Vītoliņš III. izgāja uz ledus Vinipegas kluba formas tērpā. Diemžēl visas savas spējas nevarēja parādīt, jo tika iedalīts ceturtajā maiņā, kurā līdzspēlētāji domāja nevis par spožu (un attiecīgi riskantu) uzbrukuma spēli, bet gan vienīgi par to, lai nekļūdītos. Nācās atgriezties Eiropā, kur Harijs atrada labu mājvietu Šveicē. Nu viņš ir Krievijā.

Harijs Vītoliņš: "Tas ir mans darbs — es ar to pelnu naudu un uzturu savu ģimeni. Blakusdarbam laika neatliek, jo hokejs paņem visu. Ārzemēs kaut ko paralēli sportam darīt praktiski nav iespējams. Piemēram vasarā, kad citi var braukt pie jūras sauļoties un atpūsties, mums jātrenējas. Tāda ir dzīve. Bet ir jau arī plusi — piemēram, tevi visi pazīst..."

Dīvaini, taču savu nākamo kapteini Latvijas izlase 1993. gadā gandrīz atstāja aiz borta — tēva "grēki" piemeklēja dēlu, jo LHF ģenerālsekretārs Harijs II. netika gana zemu klanījies tālaika hokeja saimniekiem un vadoņiem. Tikai pašā pēdējā brīdī treneris Helmuts Balderis atķērās, ka viņam pietrūkst viena uzbrucēja. Tā Haris aizbrauca un deva savu ieguldījumu tajā Latvijas izlasē, kura gadu gaitā izvērtās par populārāko komandu Otrās republikas laikā.

Vītoliņš bija tas, uz kuru varēja paļauties, kurš nereti guva tieši tos visvajadzīgākos vārtus. Savukārt Harija III. paveikto "melnā darba" apjomu spēja novētēt tikai speciālisti.

Viņi saka tā: "Vītoliņš ir komandas spēlētājs , un ja kādam spēles laikā ir pašuzupurēšanās instinkts kolēģu labā, tad Harim tas ir par visiem simts procentiem. Viņš padarīs melno darbu laukuma stūros vai aizvārtē, bet vārtus ļaus gūt citiem. Ja treneri spēj šo īpašību viņā saskatīt un novērtēt, tad labāku cīnītāju neatrast. Bet, ja no Vītoliņa uzstājīgi prasīs vārtus, iespējams, tos arī sagaidīs".

Vairākkārt viņš ir bijis izšķirīgo notikumu virzītājs — arī vēsturiskajā uzvarā pār Krieviju Sanktpēterburgā. Viņš paveicis arī tādu latvieša varoņdarbu, ka komandas interesēs spējis darboties vienā maiņā ar Znaroku. Viņš ir bijis pirmais Latvijas izlases kapteinis, kuru nevis izvēl komandas sapulcē, bet gan ieceļ treneris. Tas bija Herberts Vasiļjevs, un tolaik tika izdarīti centieni lai Latvijas izlasē skanētu valsts valoda nevis biezais "maķ".

Komandā, kura tad varbūt lamājas zviedriski, Harijam III. 2003. gadā vairs vieta neatradās. Tas ir visai sērīgs laiks, kad jālūko pēc slidas karamā vadža, taču Haris ja ne Latvijai, tad Šveicei vēl bija nepieciešams. Un tad, šīgada sezonā, kopā ar Znaroku, Haris kļuva par Kontinentālās hokeja līgas uzvarētāju. Jau kā treneris.

Kā treneris Vītoliņu dzimtas trešais hokejpārstāvis zināms arī Latvijas izlasē...

Sergeja Žoltoka fonds pateicas raksta autoram Ivaram Ošiņam


Copyright 2010