Hokejs ir mūsu lepnums

Darbi kuri runā paši par sevi

Žoltoks Sergejs

 

Tihonovs Viktors

 

Balderis Helmuts

 

Lipmans Kirovs

 

Skrastiņš Kārlis

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Līdzjutēji

 

Ozoliņš Sandis

 

Vītoliņu Dinastija

 

Kvēps Jānis

 

Rēdlihu Ģimene

 

Irbe Artūrs

 

Žoltoks Sergejs

 

Tihonovs Viktors

 

Balderis Helmuts

 

Lipmans Kirovs

 

Skrastiņš Kārlis

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Līdzjutēji

 

Ozoliņš Sandis

 

Vītoliņu Dinastija

 

Kvēps Jānis

 

Rēdlihu Ģimene

 

Irbe Artūrs

 

Žoltoks Sergejs

 

Tihonovs Viktors

 

Balderis Helmuts

 

Lipmans Kirovs

 

Skrastiņš Kārlis

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Līdzjutēji

 

Ozoliņš Sandis

 

Vītoliņu Dinastija

 

Kvēps Jānis

 

Rēdlihu Ģimene

 

Irbe Artūrs

 
 
 
 
 
 
 


Kvēps Jānis

Dzimis 1940. gadā 13. oktobrī Cesvainē. 1959. gadā beidzis Cesvaines vidusskolu, tajā pašā gadā iestājies RMI ārstniecības fakultātē, kuru absolvēja 1965. gadā. Precējies. Izaudzinājis divas meitas, Ingunu un Eviju. Jānis ir vectēvs diviem mazdēliem.

1967. gada 21. janvāra strādājis Rīgas „Daugava”, Rīgas „Dinamo”, Latvijas pieaugušo, junioru, jauniešu un sieviešu izlasēs par komandas galveno ārstu. Lielākie sasniegumi ar komandu sākās 1970. gadā, kad Rīgas „Dinamo” izcīnīja 1. vietu PSRS 2. līgā. Pēc četriem gadiem tika izcīnītas tiesības startēt PSRS augstākajā līgā. 1989. gadā tika izcīnīta otrā vieta PSRS augstākajā līgā, kur piecu maču sērijā piekāpās zvaigžņotajai CSKA komandai. Latvijas neatkarības gados, būdams hokeja izlases galvenais doks, Latvijas hokeja izlase izcīnīja 1997. gadā pasaules čempionātā 7 vietu. Ir pagājuši 13 gadi un šis panākums vēl ne reizi netika pārspēts.

2006. gadā Jānis Kvēps saņēma balvu par mūža ieguldījumu sportā. Arī padomju laikos ticis novērtēts, kad saņēma LPSR Ministru Padomes goda rakstu. No Latvijas Hokeja federācijas ir saņemta pateicība par profesionalitāti pildot savus darba pienākumus. Arī sabiedrības vidū Jānis ir ticis novērtēts. Hokeja doka Jāņu dziesma tika atzīta par populārāko tautas balsojumā pasākumā „Jāņi dzied”.

Jānis saka: Manu dzīvi ļoti iespaidojuši vecāki, kuri mudināja mācīties. Protams, skolotāji, klases audzinātāja R. Kadile, fizkultūras skolotājs J. Lietuvietis, augskolas profesori. Daudz ko esmu mācījies arī no treneriem, V. Tihonova, V. Jurzinova. Saku paldies manai ģimenei, kura ar sapratni izturējusies pret manu darbu. Neatlaidīgi strādāt Latvijas hokeja sabiedrībai. Neieslīgt rutīnā.

 

Laikabiedri – tāds viņš ir

Nebūs daudz tādu, kuri varēs apgalvot, ka esmu bijis tur iekšā, esmu bijis visam tur klāt. Un ne velti ticis novērtēts. Jānis to var.  Domājot par to, ko rakstīt tad, kad jau viss gandrīz ir zināms, vēlos pateikt galveno. Jānis ir cilvēks, ar kuru ir viegli un interesanti dzīvot. Ne ar visiem ir tā.

Erudīts, zinātkārs, interesējas par daudz ko – spēj atbildēt uz gandrīz visiem jautājumiem, paust savu viedokli vieglā, saprotamā ar humora piesitienu, neiegrimst filozofijā. Prot atrast īstos vārdus arī tad, kad pašam grūti. Apskaužama atmiņa, daudz lasa, tāpēc galva strādā. Iemācīties kādu valodu, lai komunicētos plašajā hokeja pasaulē – tas ir tikai laika jautājums. Komunikabls dažādās vidēs un dzīves situācijās – prot saprasties ar cilvēkiem. Es nerunāšu par profesionalitāti – tie ir ilgie gadi, lai arī zinātne iespējams aizsteigusies pasaulei priekšā, bet galvenais, ka apkārtējiem viņš ir kā zāles un plāksteris – tā es viņu uztveru, zinot, ko viņš spēj paveikt komandā – gan dakteris, gan psihologs vai vienkārši cilvēks, kurš steigsies palīgā un neatteiks nevienam. Atsaucība, izpratne, cilvēciskums – tās nav tikai zināšanas vai pieredze, tas ir daudz vairāk, tāpēc arī ne visiem šīs īpašības piemīt.

Dzīvē kā dzīvē – augšā, lejā, visādi. Laiks tāds, ka nostāties uz divām kājām ne katram ir izdevies, labi, ja noturamies. Jānis turas savā līmenī gandrīz nemainīgs, blakus hokejam, bet, kad blakus ir Jānis – varam būt droši – viss būs labi. Un vēl izrādās tas nav viss ar ko apveltīts no laukiem nākušais Jānis.

Esam pavadījuši kopā pietiekami daudz laika. Ēdot kopā poļu maizi, sijājot atmiņas viņam radās gaiša doma – uzrakstīt visu izdzīvoto un varu apgalvot, ka tas viņam izdodas un atkal savā stilā. Vai katrs to var?

Kad iepazinu Jāni, atceros viņu bieži svilpojam. Repertuārs mums kopīgs tā ir mūsu jaunības mūzika. Varbūt tas izskaidrojo to, ka šodien redzam Jāni ne tikai pie borta, bet arī ar atzīstamiem panākumiem uz skatuves. Tas jau ir talants, tur nav ko piebilsts.

Tāpēc arī esmu izvēlējies viņu kā cienīgu ieņemt vietu starp labākajiem, tikai ar kuriem patiesi var lepoties, ne tikai personīgi pazīstamie, bet visa mūsu hokeja saime.

nra.lv
Gunita Kudrjavceva
16.maijs 10:29, 2008

Ilggadējais Latvijas hokeja izlases ārsts Jānis Kvēps (67) pārsteidz ar fenomenālu atmiņu. Stāstot par savu dzīvi, viņš piemin visneiedomājamākās detaļas.

Sarunas laikā Jāņa acīs vienu brīdi parādās asaras, citu — viņš gardi smejas par kādu bērnības nedarbu. Jānis vēl aizvien ir ļoti aizņemts cilvēks, un viņā var samanīt zināmu trauksmi. Var jau arī saprast: notiek pasaules čempionāts hokejā. Bet dzīvesstāstu viņš iesāk ar kara laika atmiņām.

Naktīs guļ siena statos

1944. gadā arvien tuvāk nāca fronte, un Jāņa ģimene devās prom no dzimtajām mājām Cesvainē. Kad beidzās karš, Jānim bija tikai pieci gadi. Jānis atceras laiku, kad naktīs nācās gulēt kaut kur pa ceļam siena statos, jo visur apkārt bombardēja, bet viņš neparko negribēja gulēt drebēs, vilka tās nost un gulēja kā mājās. Kvēpu ģimenes ceļš aizveda viņus uz Vecbebriem, tiesa gan, tikai uz trim nedēļām, un tad viņi atgriezās atpakaļ Cesvainē pie vecāsmātes, jo viņu māja bija sabombardēta.

Jāņa tēvs bija šoferis ar savu mašīnu, Ulmaņa laikā viņam piederējusi arī kokapstrādes darbnīca, bet, kad pie varas nāca komunisti, par to pat runāt nedrīkstēja. Bija laiks, kad tēvu gandrīz izsūtīja.

Lasa kopš piecu gadu vecuma

Pēc kara ļoti daudzas mājas bija pamestas un cilvēki varēja ievākties kādā no tām un sākt saimniekot. Kvēpu ģimene ievācās divstāvu mājā, kur kādreiz dzīvojis kāds dakteris. Piecu gadu vecumā Jānis jau prata lasīt, tāpēc sāka pētīt daktera atstātās grāmatas, kas, iespējams, arī ir viens no iemesliem, kāpēc radās interese par medicīnu.

Bērnību Jānis atceras kā ļoti gaišu laiku. Vecāki centās, lai Jānim nekā netrūktu. Kā jau vairākums tā laika bērnu, viņš ganīja govis jau no septiņu gadu vecuma un ganībās mēdza dziedāt. Kad kāds brauca garām, tas apstājās un klausījās.

Līdz 5. klasei Jānis mācījās Kārzdabas pamatskolā. Ik rītu viņš septiņus kilometrus devās kājām smelties zinības, arī aukstajās ziemās, tiesa gan, tad viņš devās uz skolu ar slēpēm. Skolā Jānis bija teicamnieks un citu skolēnu vidū izcēlās ar gaišu galvu.

Mazs būdams, Jānis mēdza sastrādāt arī visādas blēņas, bija pat gadījums, kad ar puikām iekāpa caurā laivā un aizairējās līdz ezera vidum!

5. klasē Jānis sāka mācīties Cesvaines vidusskolā, kur ir ieguvis draugu uz mūžu, kurš patlaban gan dzīvo Losandželosā. Uz mājām mēdza nākt klases audzinātāja un lielīt teicamo skolnieku. Pats Jānis gan apgalvo, ka mācījies ļoti maz. Viņš atceras, ka atvilktnē viņam gulēja grāmata "Šveiks", kuru viņš mēdza lasīt, bet, kad istabā nāca māte, tā atvilktne bija ciet, un Jānis tēloja, ka cītīgi mācās.

Jānis bija daudzpusīgs puika. Paralēli labajai dziedātprasmei, viņš arī izcēlās kā labs sportists. 7. klasē sāka strādāt pie tēva par krāvēju, tādējādi nopelnot arī kādu naudiņu. Viņš iemācījās braukt ar mašīnu un motociklu. Meitenes gan nav vizinājis, jo mazo gadu dēļ viņam vēl nav bijusi vadītāja apliecība.

Nezināja, kurp doties

Pēc vidusskolas beigšanas bija grūti izlemt, kurp doties studēt. Bija kāds draugs, kas bija beidzis 1. kursu Rīgas Medicīnas institūtā un deva Jānim padomu doties turp. Sākumā gan bija doma startēt uz Konservatoriju vai Jūras kara skolu Ļeņingradā, bet klases audzinātāja Ruta Kadile teica, ka ar tik gudru galvu ir jādodas studēt par ārstu. Ar asarām acīs Jānis stāsta, ka nebija redzējis skolotāju 50 gadu, bet pērn koncertā "Jāņi dzied" viņa bija ieradusies, lai parunātu ar nu jau pazīstamo hokeja izlases ārstu.

Pirmais studenta skūpsts

Rīgas Medicīnas institūtā Jānis iestājās uzreiz. Mācībās, kā jau ierasts, gāja ļoti labi, un uzreiz viņš kļuva par teicamnieku, saņēma arī stipendiju, kuru neiztērēja vis dzeršanai, bet gan ēdienam un citām noderīgām lietām. Uz lekcijām viņš gāja ļoti maz, parasti norakstīja pierakstus no meitenēm vai izlasīja visu vajadzīgo no grāmatām. Jānis sāka spēlēt basketbolu un iejusties jaunajā vidē. Pirmais skūpsts Jānim gadījās pirmajā kursā. Pats gan atzīst, ka tas esot bijis pavēlu, bet nu nebija kā tagad, kad bērnudārzā jau bučojas...

1964. gadā apprecējās ar pirmo sievu Ilonu. Viņiem piedzima meitiņa Ingūna, vēlāk pasaulē nāca arī Evija. Ilona nomira ar vēzi, kad bērni bija mazi. Tagad Jānis 24 gadus ir precējies ar Andu. Bērnu gan laulībā nav, bet Jānis apgalvo, ka ir laimīgs arī tāpat.

Sieviešu ārsts

1965. gadā Jānis beidza institūtu un sāka strādāt par ginekologu Gulbenē. Darbs šķita kā jauna dzīve. Jānis atzina, ka daudzus ginekologus vīriešus sievietes vērtē augstāk nekā ginekoloģes sievietes. Gulbenē Jānis nostrādāja pusgadu, jo viņu iesauca armijā. Tur Jānis saņēma vairāk naudas nekā pārējie, jo tur viņš varēja piestrādāt par ārstu. Naudu sūtīja ģimenei: toreiz jau bija piedzimusi Jāņa pirmā meita Ingūna. Kad Jānis atgriezās mājās, meitiņai jau bija pusotrs gads. Atgriežoties Jāni gaidīja ginekologa darbs, bet sieva ar meitu dzīvoja Rīgā, un viņš izlēma, ka jābūt ar viņām kopā.

Hokejā traumu netrūkst

Kursabiedrs Brudovskis, tolaik dakteris sieviešu basketbola komandā TTT, ieteicās, ka futbola komandai vajagot ārstu, taču Jānis tomēr aizgāja uz hokeja komandu "Rīgas Daugava", jo tur viņu paņēma uzreiz. Vēlāk šo komandu pārdēvēja par "Dinamo". Jānis tur veiksmīgi strādāja līdz 1991. gadam, bet pēc Maskavas puča komandu likvidēja. Tad sekoja darbs hokeja komandā "Rīgas stars", tad "Pārdaugava". 1994. gadā komanda izjuka. 1992. gadā viņš sāka strādāt ar Latvijas izlases komandu. Darba nekad nav trūcis, jo hokejs tomēr esot tāda lieta, kur katrā spēlē ir kāda trauma.

2006. gadā Jānim pasniedza balvu par mūža ieguldījumu sportā. Pērn koncertā "Jāņi dzied" viņš ieguva trešo vietu. Tagad gan viņš nekur nedzied, bet teic, ka gribētu gan.


Copyright 2010