Hokejs ir mūsu lepnums

Darbi kuri runā paši par sevi

Žoltoks Sergejs

 

Vītoliņu Dinastija

 

Kvēps Jānis

 

Tihonovs Viktors

 

Balderis Helmuts

 

Līdzjutēji

 

Ozoliņš Sandis

 

Rēdlihu Ģimene

 

Skrastiņš Kārlis

 

Lipmans Kirovs

 

Irbe Artūrs

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Žoltoks Sergejs

 

Vītoliņu Dinastija

 

Kvēps Jānis

 

Tihonovs Viktors

 

Balderis Helmuts

 

Līdzjutēji

 

Ozoliņš Sandis

 

Rēdlihu Ģimene

 

Skrastiņš Kārlis

 

Lipmans Kirovs

 

Irbe Artūrs

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Žoltoks Sergejs

 

Vītoliņu Dinastija

 

Kvēps Jānis

 

Tihonovs Viktors

 

Balderis Helmuts

 

Līdzjutēji

 

Ozoliņš Sandis

 

Rēdlihu Ģimene

 

Skrastiņš Kārlis

 

Lipmans Kirovs

 

Irbe Artūrs

 

Jurzinovs Vladimirs

 
 
 
 
 
 
 


Vītoliņu Dinastija

Hokeja valdnieki – Vītoliņu dinastija 

IVARS OŠIŅŠ

Citu tādu dzimtu — kur vectēvs, tēvs un dēls-mazdēls viens pēc otra būtu izcili hokejisti, Latvijas sporta vēsture nezina nosaukt. Pat gluži oficiālos "ruļļos" ir jāraksta kā daždien karaļiem: Harijs Vītoliņš I., tad II. un III. Un ej nu sazini, kas tam jaunākajam no hokeja Harijiem ir padomā (pagaidām viņam ir "tikai" divas meitas) — varbūt ka sanāk vēl Harijs IV. arī. Nebūtu jau par traku, ja vien  iespējamais juniors to spēlīti iemācītos ne sliktāk par priekštečiem...

Tādi viņi ir

Viņi savas hokejspējas ir apliecinājuši ļoti atšķirīgos laikos. Vecākais Harijs I. kāpa uz lielā ledus Latvijas Pirmās republikas pēdējos gados, spēlēja tad, kad vienas komandas dalībniekus varēja arī uz roku pirkstiem saskaitīt. Harijs II. savus spēlētāja ziedu laikus aizvadīja pie "attīstītā sociālisma", kurā ne vienmēr varēja attīstīt visas savas spējas. Harija II. reģistrētie sasniegumi daudzus gadus gūti pie hokejplača — kā trenerim un rīkotājam, kaut arī nūja rokās nebija nekāds brīnums. Bet par Hariju III. tēvs gandarīti pauda: "Lai nu cik spēļu, bet viens Vītoliņš tomēr ir un ir piedalījies NHL." Pēdējais Haris ir sagaidījis neatkarīgās Latvijas izlases komandu, kurā savu laiku kalpoja par kapteini.

 

 

Kā jau sākumā teicu: ar bitēm un ar Vītoliņiem nekad neko līdz galam nevar zināt. Katrā ziņā būtu atliku likām gana jau ar to, ko trīs dažādu paaudžu Hariji ir paspējuši paveikt, kādu ražu vākuši Latvijas hokeja druvā laikmetu griežos. Lai, tā teikt, saņemtu godam nopelnītos valdības apbalvojumus. Taču Vītoliņiem labāk piestāv sporta balvas. Tad jau: gan būs vēl – nekur nepaliks!

Harijs Vītoliņš I.

Dzimis 1915. gada 17. oktobrī Rīgā.

Miris 1984. gada 29. jūlijā Rīgā.

Lielajā hokejā kopš 1931. gada.

Vairākkārtējs Latvijas čempions.

Latvijas un LPSR valstskomandas dalībnieks no 1938. līdz 1946. gadam.

Piedalījies divos pasaules čempionātos.

No 1946. līdz 1956. gadam Rīgas "Dinamo" meistarkomandā.

Kopš 1951. gada strādājis par spēlējošo treneri, kopš 1957. — tikai treneris līdz 1975. gadam.

Harija I. vadītās komandas piecas reizes kļuvušas par LPSR čempioniem.

Bija precējies un turpināja dinastiju.

Latvijas hokeja vēsturē par viņu teikts: "Viens no labākajiem PSRS aizsargiem, prasmīgi pielietoja spēka paņēmienus. Izcēlās ar lielisku pozīcijas izpratni, korekts, drošs, neatlaidīgs un nosvērts". Īsi sakot: hokeja lielmeistars. (Mūsdienu apstākļos gan diezin vai līdz 41 gadu vecumam meistarkomandas līmenī varētu spēlēt.) Iesāka viņš kā uzbrucējs un jau savā pirmajā lielajā sezonā 1938. gadā piedzīvoja savas — ASK — komandas triumfu, palīdzot kārtot pirmās vietas atgūšanu pret mūžīgajiem sīvajiem sāncenšiem no "Universitātes sporta". Spējīgo uzbrucēju nevar nepamanīt arī valstsvienības sastādītāji, jau nākamajā gadā viņš brauc uz pasaules un Eiropas meistarsacīkstēm Šveicē. Kanādu pārstāvēja "Trail smoke eaters" kluba komanda, izcīnot pārliecinošu uzvaru un pasaules meistaru titulu. Par Eiropas meistariem kļuva šveicieši pēc uzvaras pār Čehoslovākiju. Latvija pret Šveici zaudēja ar 0:12, pret Čehoslovākiju ar 0:9, tad uzveica Dienvidslāviju (6:0, 4:0) un Beļģiju (5:1), cīnījās par pirmo vietu gandarījuma turnīrā ar Itāliju, minimāli zaudējot ar 1:2. Iznākumā — desmitā vieta pasaulē, augstākais Harija Vītoliņa I. sporta sasniegums.

Kā hokeja audzinātāju un padomdevēju viņu atcerējās vairākas hokejistu paaudzes‚ arī tā, kas vēlāk sparojās atjaunotajā "Dinamo" meistarkomandā.

Harijs Vītoliņš II.

Dzimis 1941. gada 5. jūlijā Rīgā.

Miris 1997. gada 16. augustā Rīgā.

Lielajā hokejā kopš 1960. gada.

Desmitkārtējs Latvijas (LPSR) meistars.

Treneris kopš 24 gadu vecuma — no 1965. gada līdz 1986. gadam, ar "Latvijas bērzu" izcīnījis tiesības spēlēt PSRS čempionāta pirmajā grupā, ar Latvijas jaunatnes izlasi — dalību PSRS čempionāta finālā.

Latvijas hokeja federācijas ģenerālsekretārs grūtajos pārvērtību gados (1986. — 1995.).

Bija precējies un turpināja dinastiju.

Viņš spēlēja tad, kad latvietim Rīgas hokeja meistarkomandā bija grūtāk iekļūt, nekā kamielim caur adatas aci izlīst. Tiesa, vienu brīdi Vītoliņu uzvārda nesējs papildināja Latvijas galvenās komandas rindas, taču tad, treneru nesakārtotībā un aizvien lielākajā austrumnieku invāzijā Latvijas hokejā no "Daugavas" nozuda. Toties republikas čempioniem RER hokejistiem viņš izrādījās labs diezgan, tur arī ar treneri nebija jācīkstas, jo reriešus trenēja tēvs. Necik ilgi, un Harijs II. jau spēja apliecināt sevi kā spēlējošais treneris RVR vienībā — tā kļuva par Latvijas čempioniem, PSRS meistarsacīkstēs B klases Rietumu zonā izcīnīja piekto vietu. 1968. bija pēdējais gads, kad viņš izgāja lielā hokeja laukumā. Pēc gada RVR iepriekšējo panākumu atkārtoja, taču Harijs II. vairs stāvēja tikai aiz apmales, trenera postenī. ("Pa republiku" viņš gan vēl spēlēja.) Pirmajā komandā — "Dinamo" — atnāca leģendārais "dzelzs vecis " Viktors Tihonovs, kurš cekas sekretāru kabinetu durvis varēja brīvi taisīt vaļā ar kāju, un Vītoliņam kļūt par Latvijas galveno treneri vairs nebija nekādu iespēju. Līdz 1980. gadam viņš vadīja Latvijas otro meistarkomandu, kura vēlāk saucās "Latvijas bērzs". Vēl kā RVR tā 1970. gadā izcīnīja otro vietu tajā pašā B klases Rietumu zonā, bet "Latvijas bērzs" tika pat augstāk. Harijs II. savu RVR komandu tolaik raksturoja tā: "Mēs varam jebkuru pretinieku uzvarēt, gan arī jebkuram zaudēt. Lielākais trūkums — komandā nav spēlētāju, kas censtos jaunos aizraut un iedvesmot grūtos brīžos". Viņu atbīdīja no vadības...

Vispirms pie "Latvijas bērza" stūres roku izmēģināja citi, bet ar Harija II. uzaicināšanu jau otrajā viņa darba gadā komanda uzvarēja A klases otrajā līgā un ieguva vietu pirmajā. Tobrīd otrā komanda bija gandrīz vai populārāka par pirmo, jo Tihonovs un Balderis tika aizsaukti "pildīt internacionālo pienākumu" uz ACSK. Taču "Latvijas bērzs" bija gaužām atkarīgs no "Dinamo" — bija jāspēlē ar tiem hokejistiem, kas pirmajai komandai palika pāri. Kāda tur vairs sadarbības veidošana un komandas pirmssezonas sagatavošana!

Harijs Vītoliņš II. ir viens no tiem vīriem, kurus noteikti jāpiemin pie neatkarīgās Latvijas hokeja dzimšanas un attīstības. Kā hokeja federācijas ģenerālsekretārs viņš šajā, mūsu tagad tik apjūsmotajā lietā, ieguldīja turpat 10 sava mūža gadus. Un kādus gadus...

Bet tas arī vēl nav viss...

Harija Vītoliņa I. jaunākais dēls, 1944. gadā dzimušais Ēriks Vītoliņš tāpat gājis dinastijas iestaigātajā cīņu ceļā. Pie pirmā trenera Edgara Rozenberga no1958. līdz 1960. gadam spēlējis Daugavas stadiona komandā. Republikas mēroga sacensībās startējis VEF komandā no 1961. līdz 1962. gadam. Tad RER 1963. un 1967. gadā, RVR no 1967.līdz 1973. gadam. Vissavienības mērogā centies sevi pierādīt Ļeņingradas ASK laikā no 1964. līdz 1966. gadam. 1968. gada sezonu aizvadījis pie Tihonova Rīgas Dinamo sastāvā. No 1969. līdz 1971. gadam RVR komandā, kā arī strādājis par Latvijas bērza hokeja skolas treneri.

Tomēr dzīves vērtību skalas labirintos ne visi spēj pareizi noorientēties un Ērika pēdas hokejā izgaist.

Harijs Vītoliņš III.

Dzimis 1968. gada 30. aprīlī Rīgā.

Hokejā kopš sešu gadu vecuma.

Latvijas čempions.

Pasaules junioru čempionāta otrā vieta 1988. gadā.

Universiādes vicečempions PSRS studentu izlases sastāvā.

PSRS meistarsacīkšu sudraba medaļas ieguvējs 1988. gadā  no Rīgas "Dinamo".

Latvijas nacionālajā izlasē kopš 1993. gada, spēlētāja laikā piedalījies visos Pasaules meistarsacīkšu un olimpiskajos turnīros, līdz 2002. gadam, bijis komandas kapteinis.

Kopš 1993. gada — ārzemju klubos, spēlējis Amerikā (arī 8 spēles NHL komandā "Vinnipeg Jets"), Zviedrijā, kopš 1997. gada Šveicē. Tagad Krievijā.

Precējies, divu meitu tēvs.

Viņš pats par sevi hokejā: "Tur viss ir saistīts: psiholoģija, prāts, spēks. Varbūt agrāk pietika ar labu tehniku vai talantu, taču tagad hokejs kļuvis ātrāks, dinamiskāks, un arī treneri vairs nedod nekādas priekšrocības talanta vai labas tehnikas dēļ. Man šķiet, ka visu tomēr izšķir gribasspēks, ar talantu vien var nospēlēt vienu divus gadus".

Viņš noteikti bija talantīgs un hokeja laukumā cīnījās daudz ilgāk, nekā "vienu divus gadus". Vēl viens smags arguments ģenētiķu mutē par gēnu nodoto talanta pārmantojamību...

Tātad hokeja skolu viņš sāka apgūt jau pirms pamatskolas zinībām. "Es sēdēju tribīnēs un nezināju, ko lai dara — ļoti gribēju, lai uzvar komanda, kurā spēlē tētis, taču otrā komandā spēlēja viņa brālis — mans krusttēvs. Bet laukumā maču tiesāja vecaistēvs..."

Prese par Hariju III rakstīja: "Viņš laukumā vienmēr bija pamanāms — gan skolas gados, kad sešdesmit astotie grāva savā vecuma grupā vai visu Savienību, gan arī vēlāk Rīgas "Dinamo" laikos. Treneris Gunārs Krastiņš bija devis jaunajiem labu hokeja pamatu, un citi vēlāk norādīs, ka no Spicā (Krastiņa hokeja laukuma vārds) puikām ir ticis arī viņa raksturs — prasme neizlēkt sabiedrībā... Par Vītoliņu gan to nevar teikt, jo atšķirībā no citiem vienaudžiem Harijs bija vienīgais no tā sauktā strēlnieku piecnieka, kas astoņdesmito gadu otrajā pusē bez problēmām iekļāvās Rīgas "Dinamo" veču komandā. Ulvis Katlaps to uzskata par Vītoliņam raksturīgu iezīmi’: „viņš nemeklēs kašķi ar spēcīgākajiem...”

Pie padomju varas un Tihonova diktāta arī nebija nekādas jēgas pret dzeloni spārdīt. Tā pati impēriskā lielvara savā agonijā vēl paspēja krietni sabojāt Harija III. iespējamo hokeja karjeru. Tiesa, ar PSRS junioru izlasi, kurā viņš bija līderis, Haris izcīnīja pasaules junioru sudrabu Maskavā, bet to, ka jau tajos mačos viņš ir aizokeāna skautu nolūkots un iekļauts "Montreal Canadians" sarakstos, latvietis uzzināja tikai pēc gada — 1989. gada rudenī, kad viņam jau vajadzēja būt Kanādā. Arī tad tikai nejaušības pēc — kolēģis Katlaps bija uzgājis anglisku avīžrakstu, kuru pārtulkojis Vītoliņam. Monreālieši dažus mēnešus vēlāk spēlēja Rīgā un kanādiešu žurnālisti bija kā uzburti uz mūsējo — viņš būšot kluba nākotne...

Pāri okeānam Haris tika vien pēc trijiem gadiem, kad PSRS sagrūšanas process bija pabeigts un tās pakļautie beidzot varēja brīvi braukt kur acis un maks rāda. 24 gadi profesionālajā hokejā ir jau novēlots starta vecums. Latvietis Monreālas NHL klubā tālāk par treņinometni netika, nācās kulties pa zemākajām līgām un cerēt uz citu NHL komandu ievērību. Taču tas uz brīdi izdevās vien otrajā aizokeāna braucienā — astoņās spēlēs Harijs Vītoliņš III. izgāja uz ledus Vinipegas kluba formas tērpā. Diemžēl visas savas spējas nevarēja parādīt, jo tika iedalīts ceturtajā maiņā, kurā līdzspēlētāji domāja nevis par spožu (un attiecīgi riskantu) uzbrukuma spēli, bet gan vienīgi par to, lai nekļūdītos. Nācās atgriezties Eiropā, kur Harijs atrada labu mājvietu Šveicē. Nu viņš ir Krievijā.

Harijs Vītoliņš: "Tas ir mans darbs — es ar to pelnu naudu un uzturu savu ģimeni. Blakusdarbam laika neatliek, jo hokejs paņem visu. Ārzemēs kaut ko paralēli sportam darīt praktiski nav iespējams. Piemēram vasarā, kad citi var braukt pie jūras sauļoties un atpūsties, mums jātrenējas. Tāda ir dzīve. Bet ir jau arī plusi — piemēram, tevi visi pazīst..."

Dīvaini, taču savu nākamo kapteini Latvijas izlase 1993. gadā gandrīz atstāja aiz borta — tēva "grēki" piemeklēja dēlu, jo LHF ģenerālsekretārs Harijs II. netika gana zemu klanījies tālaika hokeja saimniekiem un vadoņiem. Tikai pašā pēdējā brīdī treneris Helmuts Balderis atķērās, ka viņam pietrūkst viena uzbrucēja. Tā Haris aizbrauca un deva savu ieguldījumu tajā Latvijas izlasē, kura gadu gaitā izvērtās par populārāko komandu Otrās republikas laikā.

Vītoliņš bija tas, uz kuru varēja paļauties, kurš nereti guva tieši tos visvajadzīgākos vārtus. Savukārt Harija III. paveikto "melnā darba" apjomu spēja novētēt tikai speciālisti.

Viņi saka tā: "Vītoliņš ir komandas spēlētājs , un ja kādam spēles laikā ir pašuzupurēšanās instinkts kolēģu labā, tad Harim tas ir par visiem simts procentiem. Viņš padarīs melno darbu laukuma stūros vai aizvārtē, bet vārtus ļaus gūt citiem. Ja treneri spēj šo īpašību viņā saskatīt un novērtēt, tad labāku cīnītāju neatrast. Bet, ja no Vītoliņa uzstājīgi prasīs vārtus, iespējams, tos arī sagaidīs".

Vairākkārt viņš ir bijis izšķirīgo notikumu virzītājs — arī vēsturiskajā uzvarā pār Krieviju Sanktpēterburgā. Viņš paveicis arī tādu latvieša varoņdarbu, ka komandas interesēs spējis darboties vienā maiņā ar Znaroku. Viņš ir bijis pirmais Latvijas izlases kapteinis, kuru nevis izvēl komandas sapulcē, bet gan ieceļ treneris. Tas bija Herberts Vasiļjevs, un tolaik tika izdarīti centieni lai Latvijas izlasē skanētu valsts valoda nevis biezais "maķ".

Komandā, kura tad varbūt lamājas zviedriski, Harijam III. 2003. gadā vairs vieta neatradās. Tas ir visai sērīgs laiks, kad jālūko pēc slidas karamā vadža, taču Haris ja ne Latvijai, tad Šveicei vēl bija nepieciešams. Un tad, šīgada sezonā, kopā ar Znaroku, Haris kļuva par Kontinentālās hokeja līgas uzvarētāju. Jau kā treneris.

Kā treneris Vītoliņu dzimtas trešais hokejpārstāvis zināms arī Latvijas izlasē...


Copyright 2010