Hokejs ir mūsu lepnums

Darbi kuri runā paši par sevi

Irbe Artūrs

 

Līdzjutēji

 

Žoltoks Sergejs

 

Rēdlihu Ģimene

 

Balderis Helmuts

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Ozoliņš Sandis

 

Skrastiņš Kārlis

 

Vītoliņu Dinastija

 

Lipmans Kirovs

 

Tihonovs Viktors

 

Kvēps Jānis

 

Irbe Artūrs

 

Līdzjutēji

 

Žoltoks Sergejs

 

Rēdlihu Ģimene

 

Balderis Helmuts

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Ozoliņš Sandis

 

Skrastiņš Kārlis

 

Vītoliņu Dinastija

 

Lipmans Kirovs

 

Tihonovs Viktors

 

Kvēps Jānis

 

Irbe Artūrs

 

Līdzjutēji

 

Žoltoks Sergejs

 

Rēdlihu Ģimene

 

Balderis Helmuts

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Ozoliņš Sandis

 

Skrastiņš Kārlis

 

Vītoliņu Dinastija

 

Lipmans Kirovs

 

Tihonovs Viktors

 

Kvēps Jānis

 
 
 
 
 
 
 


Tihonovs Viktors

 

Netradicionālais Tihonovs

Jānis Kvēps par V. Tihonovu

 

Mana iepazīšanās ar Viktoru Tihonovu notika jaukā saulainā maija dienā zem „Dinamo” stadiona tribīnēm. Mūsu „Daugava” 1966/67. gada sezonā bija veiksmīgi izlidojusi no PSRS 1. līgas un 44 sezonas spēlēs savācot tikai 15 punktus. Tas, protams, bija apkaunojums un vadība meklēja jaunu vecāko treneri Viens no galvenajiem kandidātiem bija tieši Tihonovs. Šajā pirmajā tikšanās reizē klāt bija U. Zemmers „Dinamo” nominālais šefs, komandas priekšnieks A. Jēgers, treneris Šūlbergs un es. Tihonovs atstāja ļoti solīdu iespaidu – uzvalkā, baltā kreklā ar kaklasaiti. Jāsaka, ka runāja viņš arī sakarīgi un atstāja ļoti patīkamu iespaidu. Mēs norunājām, ka tūlīt pēc Jāņiem sāksies treniņu procesi, no sākuma Rīgā, pēc tam Kandavā. Jāstrādā būs daudz un uzcītīgi. Un tā apmēram pēc mēneša sākās mūsu kopīgās darba gaitas. Viktors sev līdz no Maskavas bija paņēmis četrus spēlētājus – 2 aizsargus un 2 uzbrucējus. Jau pirmajā komandas sapulcē viņš pateica, ka mūsu sapņiem uz ko tiekties ir jābūt augstākai līgai un, ja kāds nav gatavs ziedot tam visus spēkus – var būt brīvs. Domāju, ka neviens skaļi neko neteica, bet iekšēji daudzi pasmīnēja. Todien vēl nevienam nebija skaidrs kā tas būs un ko tas prasīs. Spēlētāji jau vēl nebūtu nekas, bet kad šī ziņa nonāca līdz fanu ausīm, tad gan smiekli gāja vaļā. Kad sākās pirmie treniņi 2 reizes dienā Kandavā arī rīta rosme, kura ilga stundu un 15 minūtes, citreiz arī pusotru un kuru varēja pielīdzināt kārtīgam treniņam. Tad mūsu „labvēļi” vienā balsī apgalvoja, ka mēs sezonā nepavilksim kājas un nesavāksim pat 15 punktus. Uz pirmo treniņnometni uz ledus braucām uz Minsku. Tur dzīvoju vienā istabā ar Viktoru Vasiļiču – tā mēs viņu saucām. Katru rītu viņš vingroja un tuvajā parkā skrēja krosu. Arī visus krosus, kuri parasti bija sestdienās, viņš skrēja visiem pa priekšu. Pēc tam bija pirts slotām un gara uzmešanu. Pirti viņš ļoti mīlēja. Viņam bija tāda veca filca cepure, to viņš uzlika galvā un vislielākajā karstumā varēja 5-6 reizes pērties. Reiz Somijā pie drauga mājās mēs tā iegājām 6 reizes un man naktī sākās drudzis no pārkaršanas. Toreiz es vēl nebiju draugos ar pirti, bet vēlāk uzcēlu pats un man rekords Jāņos bija 10 reizes no 15:00 pēcpusdienā līdz 3 rītā.

Minskā bija 2 ledus treniņi dienā. Starp tiem mēs pļaviņā pie upes svarus (stieņus), kurus bijām atveduši no Rīgas. Pārējo komandu treneri nāca skatīties un, protams, ņirdza. Tihonovs bija prasīgs pret sevi un arī citus nežēloja. Sevišķi viņš necieta sliņķus, simulantus un dzērājus. Protams, neiet runa par alkoholiķiem, jo tādi hokejā nevar ilgi noturēties. Ne jau tikai hokejs interesēja Tihonovu. Viņš bija liels teātra un mākslas cienītājs. „Dinamo” pirmsākumos mūsu šefi bija Jaunatnes teātra kolektīvs ar Ādolfu Šapiro. Mākslinieki apmeklēja spēles un mēs gājām uz teātri. Viss sākās vēl vecajā „Daugavas” vaļējā stadionā un, kad uzcēla Sporta pili sadarbība kļuva vēl ciešāka. Visās pilsētās, kuras mēs spēlējām, gājām uz muzejiem. Personīgi ar Vasiļiču biju Krievu mākslas muzejā Pēterburgā, Ermitāžā un Tretjakova galerijā Maskavā. Leģendāri kļuvuši Tihonova konspekti. Visu, kam bija jānotiek treniņā, viņš jau bija iepriekš ieplānojis. Reiz, kad S.P. kafejnīcā viņš aizmirsa savu diplomātu ar naudu, dokumentiem un pierakstiem, tad galvenā bēda bija par treniņu un spēļu pierakstiem, jo bija pazudušas „smadzenes”. Tihonova darba augļi ir redzami arī treneru kadru audzināšanā. Cilvēki, kuri strādāja blakus Tihonovam, iemācījās darba mīlestību, disciplīnu un augstu profesionalitāti. Viens no viņa audzēkņiem A. Steblins kļuva par Krievijas Hokeja federācijas prezidentu. Dēls Vasilijs strādājis NHL un daudzviet ārzemēs. Treneri P. Vorobjovs,V. Krikunovs, V. Nazarovs, A. Klinšovs, H. Vasiļjevs visi ir no „Dinamo” kadriem.

Nobeidzot, varu droši apgalvot, ka Tihonova uzaicināšana uz Rīgu, deva ārkārtīgi pozitīvu impulsu Latvijas hokejam. Kāpēc Latvijas futbols kūņojās purvā, tāpēc, ka Latvijā nav strādājis neviens normāls futbola treneris.

Sergeja Žoltoka fonds pateicas raksta autoram Jānim Kvēpam

Aizsargs, treneris. Spēlēt sāka „ACSK” jauniešu komandā (1945.gadā). Pēc tam Maskavas „Burevestņik” (1946.-1948.gadā), „GKS” (1949.-1953.gadā), Maskavas „Dinamo” (1954.-1963.gadā). Četrkārtējs PSRS čempions, PSRS kausa ieguvējs. PSRS izlases dalībnieks (1956.gadā). Izcēlās ar labu pozīcijas izjūtu, prasmīgi izpildīja spēka paņēmienus. Spēlēja ļoti uzmanīgi, labi sadarbojās ar vārtsargu. Treneris Maskavas „Dinamo” (1964.-1968.gadā). Rīgas „Dinamo” galvenais treneris (1969.-1977.gadā). Aizveda komandu no otrās līgas līdz augstākajai. „ACSK” (kopš 1978.gada), divpadsmit reizes pēc kārtas aizvadīja komandu līdz PSRS čempiona titulam, trīspadsmit reizes pēc kārtas - līdz uzvarai

Eiropas kausā. PSRS II izlases treneris (1973.-1977.gadā), PSRS „eksperimentālajā” izlasē Kanādas kausā (1976.gadā), PSRS izlasē (1978.-1992.gadā), Krievijas izlases (1992.gadā, 1994.gadā) konsultants (1996.gadā). PSRS izlasi astoņas reizes aizvadījis līdz uzvarai pasaules un Eiropas čempionātos, trīs reizes – līdz olimpiskajām spēlēm, pa reizei – „Kanādas kausā” un „Izaicinājuma kausā”. Paškritisks, nesaudzīgi prasīgs pret sevi un citiem. Savā darbā cenšas ieviest visu jaunāko, kas atbilst viņa spēlētāju īpatnībām, četru maiņu taktikas pionieris, viens no pirmajiem, kurš spēles analīzei izmantoja video tehniku. Uzsvēra preses lomu hokejistu audzināšanā, labprāt meklēja kontaktus ar žurnālistiem, ieviesa sezonas noslēguma atskaites skatītāju priekšā.


Copyright 2010