Hokejs ir mūsu lepnums

Darbi kuri runā paši par sevi

Irbe Artūrs

 

Rēdlihu Ģimene

 

Vītoliņu Dinastija

 

Tihonovs Viktors

 

Balderis Helmuts

 

Līdzjutēji

 

Skrastiņš Kārlis

 

Kvēps Jānis

 

Ozoliņš Sandis

 

Žoltoks Sergejs

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Lipmans Kirovs

 

Irbe Artūrs

 

Rēdlihu Ģimene

 

Vītoliņu Dinastija

 

Tihonovs Viktors

 

Balderis Helmuts

 

Līdzjutēji

 

Skrastiņš Kārlis

 

Kvēps Jānis

 

Ozoliņš Sandis

 

Žoltoks Sergejs

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Lipmans Kirovs

 

Irbe Artūrs

 

Rēdlihu Ģimene

 

Vītoliņu Dinastija

 

Tihonovs Viktors

 

Balderis Helmuts

 

Līdzjutēji

 

Skrastiņš Kārlis

 

Kvēps Jānis

 

Ozoliņš Sandis

 

Žoltoks Sergejs

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Lipmans Kirovs

 
 
 
 
 
 
 


Žoltoks Sergejs

Komanda Pozīcija laukumā Sezona
Izlase Uzbrucējs
Rīgas Stars Uzbrucējs 1992
Rīgas Dinamo Uzbrucējs 1991
RASMS Uzbrucējs 1991
RASMS Uzbrucējs 1990
RASMS Uzbrucējs 1989
Rīgas Dinamo Uzbrucējs 1989
Rīgas Dinamo Uzbrucējs 1988
Rīgas Dinamo Uzbrucējs 1987
HK Rīga 2000 Uzbrucējs 2004

SERGEJS ŽOLTOKS (2.12.1972-3.11.2004) ir atstājis neizdzēšamas pēdas Latvijas hokejā. Pēc izskata vairāk līdzīgs franču māksliniekiem no Monmatras, nekā hokejistam. Ar ķīļbārdiņu, vienmēr labi sakopts, drīzāk slaids (1,83 m, 84 kg), kas hokejā nemaz tik bieži nav, viņš ideāli piestāvēja Monreālas ''Canadiens''. Monreālā Sergejs arī aizvadīja savu labāko sezonu NHL, 68 spēlēs gūstot 26 vārtus un 12 reizes piespēlējot.
Hokejā Sergejs nonāca salīdzinoši vēlu - tikai astoņu gadu vecumā, kad pārējie ''Dinamo-72'' puikas jau prata slidot. Trenerim Pēterim Hmeļņickim tobrīd grupiņā bija kādi 70 censoņi, normālam darbam būt pieticis arī ar 40. Tolaik Rīgā bija tikai divas slidotavas ar mākslīgo ledu, bet treniņi mazajiem puiškāniem sākās septiņos no rīta, nereti iepriekšējais treniņš bija beidzies pusdivapdsmitos vakarā, turklāt mazajam Serjogam vēl bija jāmēro ceļš no Imantas līdz Sporta pilij. Laikam ritot, daudzi no Hmelņicka grupas tika atskaitīti, bet neglītais pīlēns Serjoga palika. Ne tikai palika, bet straujiem soļiem gāja uz priekšu. Jo puisēnam jau tad dzīves galvenā vērtība bija hokejs. Viņš bija talantīgs un arī ļoti uzcītīgs, un jauniešu vecumā jau kļuva par komandas kapteini un rezultatīvāko uzbrucēju.  
14 gadu vecumā Žoltoks tika uzaicināts uz Latvijas otro meistarkomandu RASMS, bet no 16 gadu vecuma viņš tika iesaistīts ''Dinamo'' treniņos. Tiesa, jau tad parādījās pirmās likstas ar sirdi - ārsti neieteica Sergejam lielas slodzes, bet kā gan iespējams hokejs bez slodzēm... ''Dinamo'' komandā Žoltoks sāka spēlēt ļoti agri, nepilnu 18 gadu vecumā, pirms tam 1990. gada no Eiropas jauniešu čempionāta ar PSRS izlasi atvedot sudraba medaļu. Sešās spēlēs U18 čempionātā nopelnot 10 punktus (6+4), Sergejs pamanīts arī starptautiskajā arēnā, un tika Eiropas jauniešu čempionāta ''All Stars''. Debija ''Dinamo'' ir solīda - 39 spēlēs jaunietis gūst četrus vārtus, 1990./91. gada mijā kopā ar PSRS U20 izlasi Kanādā atkal nopelnot sudrabu, bet pēc gada Sergejs ir pasaules junioru čempions. Un izpelnās Bostonas ''Bruins'' ievērību, bostonieši Žoltoku izvēlas drafta trešajā kārtā ar augsto 55. numuru. Pirmā sezona Amerikā aizrit fārmklubā Providensā, bet 1993./94. gada sezonā Sergejs lielajos lāčos jau aizvada 24 spēles, savu pirmo ripu 1993. gada 18. novembrī iemetot Sanhosē ''Sharks'' vārtos, kurus sargā... Artūrs Irbe. Par pilntiesīgu NHL spēlētāju gan viņš kļūst tikai pēc trim sezonām, kad Lasvegasas ''Thunder'' (IHL) 82 spēlēs guvis 101 (51+50) rezultativitātes punktu. Otavas ''Senators'', Monreālas ''Canadiens'', Edmontonas ''Oilers'', Minesotas ''Wild'', Našvilas ''Predators'' - 10 sezonās sešos NHL klubos Sergejs kopā aizvada 588 spēles, gūstot 111 vārtus un 147 reizes piespēlējot, Stenlija kausā vēl 45 spēles un 4+14. Otra tik ražena uzbrucēja Latvijai NHL nav bijis.
Sergejs bija Imantas, Rīgas un Latvijas patriots un kā vien bija brīvs pamatdarbā, steidzās palīgā Latvijas izlasei. 1994. gada pasaules čempionātā Kopenhāgenā viņš vēl bija zaļoksns pižons, taču pēc neuzvarētās spēles pret Šveici (1:2) Sergejs kopā ar Grigoriju Panteļejevu lūdza piedošanu savam jauniešu gadu trenerim Jurim Repsim: "Petrovič, piedod! Mēs tevi pievīlām...'' Sergejs kopā ar Grišu tad Repsim pateicībā par viņu audzināšanu uzdāvināja skaistu rokas pulksteni un NHL cepurīti. Pasaules A grupas turnīros Sergejam pieci čempionāti (1997, 1999, 2001, 2002, 2004), 30 spēles, 15 vārti un 10 piespēles. Labākā spēle? 1999. gada 6. maijā Oslo, kad Žoltiks ar kluba biedru Alfredsonu uz pleciem izrāvās uz zviedru vārtiem un ar gaļu iedzina ripu Salo vārtos, panākot cienīgo 3:4.
Sergejs nekad neaizmirsa, no kurienes viņš nācis, allaž atcerējās savu pirmo treneri Hmeļņicki un prata dalīties ar tiem, kam tas nepieciešams: 1993. gadā, kad viņš nebūt nepelnīja miljonus, ziedoja 1000 dolāru sava trenera Jevgeņija Linkēviča komandai ''LB-79'', ledus apmaksai. Sergejam allaž apkārt lipa jaunie un pavisam jaunie hokejisti. Jo viņš nevienam neatteica. Un tāpēc ir loģiski, ka Latvijas Hokeja federācija nu jau piekto reizi rīko Sergeja Žoltoka piemiņas turnīru U20 junioru izlasēm.
Sergejs mira 2004. gada 3. novembrī Minskā pēc ''Rīgas 2000'' spēles Baltkrievijas atkātajā hokeja čempionātā. Vai viņš zināja, ka riskē ar savu dzīvību? Iespējams. Taču citādāk dzīvot viņš neprata. Jo hokejs bija viņa dzīve. ''Monreālas ''Canadiens'' izvēlējos tādēļ, ka šajā valstī mīl hokeju. Hokejs viņiem ir kā reliģija, un mana mentalitāte ir līdzīga.''     

Sergeja Žoltoka fonds pateicas raksta autoram Jānim Matulim.

Sergejs Žoltoks bija labākais neatkarības laika Latvijas hokeja uzbrucējs un viens no pirmajiem un nedaudzajiem latviešu spēlētājiem Nacionālā Hokeja līgā. 1990.gadā PSRS jauniešu izlase viesojās Kanādā, un par tur pieredzēto laikrakstam Sports jaunais hokejists toreiz stāstīja: „Kanādā hokejistam ir jāspēlē hokejs, jo par pārējo rūpējas palīgdienesti. Kaut mūsu spēlēs dažreiz ģērbtuves bija vēl sliktākas nekā Rīgas Sporta pilī, tomēr serviss visur bija daudz augstākas par mūsu. Oilers ģērbtuvēs ir arī atlētikas zāle, galda tenisa galds, kosmētikas un ārsta kabineti, frizētava. Viss vienā kompleksā. Varētu stāstīt vēl un vēl.”

Pagāja pāris gadu, un Žoltoks pats jau nokļuva šai vidē. Viņam bija tikai divdesmit gadu, kad viņš debitēja NHL klubā Bostonas „Bruins” , kas savos sarakstos bija Žoltoku paņēmusi ar augsto 55.numuru. Tomēr Bostona jauno hokejistu pamatsastāvā neiekļāva, un Žoltoks vairākas sezonas spēlēja Bostonas fārmklubā (hokeja kluba otrā vienība, kur audzina jaunos hokejistus) „Providensā”. Tikai nedaudzās atsevišķās lielās līgas spēlēs viņu izlaida uz laukuma. Vienā no tādām reizēm viņš guva savus pirmos vārtus NHL, proti, 1993.gada 18.novembrī, spēlējot pret Sanhosē „Sharks”, kuras vārtus tovakar sargāja... Artūrs Irbe.
Līdz 1996.gadam, kad Žoltoks nokļuva Otavas „Senators” , viņš spēlēja AHL un IHL līgās. 1996.gadā „Senators” gan bija viena no pēdējo gadu vājākajām NHL komandām, tomēr tieši šeit Žoltokam pa īstam izdevās ielauzties NHL, kas gan viņu nekad nelutinās ar ilglaicīgiem līgumiem, un nereti sezonas noslēgums nāks ar neziņu par nākamo sezonu un gatavošanos spēlēt atkal jaunā klubā. 2002.gadā kādā intervijā Žoltoks saka: „Man NHL ir nepārtraukts pārbaudījums.” Otavai sekoja Monreālas „Canadiens” , un 1999./2000.gada sezona tās sastāvā bija līdz tam labākā Žoltoka karjerā, jo vairāki vadošie spēlētāji bija guvuši savainojumus, un treneri deva iespēju Žoltokam vairāk spēlēt, un viņš sevi arī apliecināja, šajā sezonā komandas labā gūstot 38 punktus (26+12), to starpā - septiņus uzvaras vārtus.

Pēc Monreālas - sezona Edmontonā, bet no 2001.gada rudens Žoltoks trīs sezonas spēlēja Minesotas „Wild” , kuru pats vērtēja ļoti augstu, jo tajā bija laba organizācija un tā ļoti laba trenera vadībā spēlēja izteiktu komandas spēli, kas vienmēr bija ļoti nozīmīgi Žoltokam. „Wild” sastāvā Žoltoks nokļuva līdz Stenlija kausa pusfinālam un aizvadīja savas individuāli labākās sezonas. Un tieši te ieguva ļoti labu draugu – kanādiešu hokejistu, komandas biedru Dārbiju Hendriksonu, kurš bija klāt arī Sergeja nāves brīdī un turēja viņa roku līdz pēdējam brīdim.

2004.gada martā klubs Žoltoku negaidīti aizmainīja uz Našvilas „Predators” . 2004.gada rudenī, sākoties NHL klubu īpašnieku streikam, Žoltoks iesaistījās klubā Rīga 2000, un ar Rīgas kluba formu aizvadīja arī savu pēdējo spēli 2004.gada 3.novembrī Minskā, Baltkrievijas atklātajā čempionātā. Sergejam bija svarīgi spēlēt, neskatoties uz todien slikto pašsajūtu, jo spēli klātienē vēroja viņa Minskā dzīvojošais tēvs un citi radinieki. Jau 2003.gadā viņam bija konstatēta sirds aritmija: 2003.gada oktobrī „Wild” spēlē pret Kalgari „Flames” Sergejs 2.trešdaļā noģība. Izejot pārbaudes gan Amerikā, gan Paula Stradiņa slimnīcā Rīgā, ārsti tomēr atļāva turpināt spēlēt. Hokejists izlaida septiņas spēles un tad atgriezās un laukuma, priecīgs, ka ar viņa sirdi viss esot vislabākajā kārtībā un nav iemesla uztraukties.

Neilgi pirms „Rīga 2000” un Minskas „Dinamo” spēles beigām Žoltoks atstāja laukumu un ārstu pavadībā devās uz ģērbtuvēm. Tās viņš nesasniedza: pa ceļam noģība un vairs nepamodās. Ārsti apmēram stundu cīnījās par viņa dzīvību, bet nesekmīgi. Un tieši tā aizgāja mūžībā leģendārais hokejista Sergejs Žoltoks.

Žoltoks. Kurš tik ļoti piestāvēja "Canadiens"

Sergejs Žoltoks (2.12.1972-3.11.2004) ir atstājis neizdzēšamas pēdas Latvijas hokejā. Pēc izskata vairāk līdzīgs franču māksliniekiem no Monmatras, nekā hokejistam. Ar ķīļbārdiņu, vienmēr labi sakopts, drīzāk slaids (1,83 m, 84 kg), kas hokejā nemaz tik bieži nav, viņš ideāli piestāvēja Monreālas ''Canadiens''. Monreālā Sergejs arī aizvadīja savu labāko sezonu NHL, 68 spēlēs gūstot 26 vārtus un 12 reizes piespēlējot.

Hokejā Sergejs nonāca salīdzinoši vēlu - tikai astoņu gadu vecumā, kad pārējie ''Dinamo-72'' puikas jau prata slidot. Trenerim Pēterim Hmeļņickim tobrīd grupiņā bija kādi 70 censoņi, normālam darbam būt pieticis ar 40. Tolaik Rīgā bija tikai divas slidotavas ar mākslīgo ledu, treniņi mazajiem sākās septiņos no rīta, nereti iepriekšējais treniņš bija beidzies pusdivpadsmitos vakarā, turklāt mazajam Serjogam bija jāmēro ceļš no Imantas līdz Sporta pilij. Laikam ritot, daudzi no Hmelņicka grupas tika atskaitīti, bet neglītais pīlēns Serjoga palika. Ne tikai palika, bet straujiem soļiem gāja uz priekšu. Jo puikam jau tad dzīves galvenā vērtība bija hokejs. Viņš bija talantīgs un arī ļoti uzcītīgs, un jauniešu vecumā jau kļuva par komandas kapteini un rezultatīvāko uzbrucēju. 

14 gadu vecumā Žoltoks tika uzaicināts uz Latvijas otro meistarkomandu RASMS, bet no 16 gadu vecuma viņš tika iesaistīts ''Dinamo'' treniņos. Tiesa, jau tad parādījās pirmās likstas ar sirdi - ārsti neieteica Sergejam lielas slodzes, bet kā gan iespējams hokejs bez slodzēm... ''Dinamo'' komandā Žoltoks sāka spēlēt ļoti agri, nepilnu 18 gadu vecumā, pirms tam 1990. gada no Eiropas jauniešu čempionāta ar PSRS izlasi atvedot sudraba medaļu. Sešās U-18 čempionāta spēlēs nopelnot 10 punktus (6+4), Sergejs pamanīts arī starptautiskajā arēnā, un tika Eiropas jauniešu čempionāta ''All Stars''. Debija ''Dinamo'' solīda - 39 spēlēs jaunietis gūst četrus vārtus, 1990./91. gada mijā kopā ar PSRS U-20 izlasi Kanādā atkal nopelnot sudrabu, bet pēc gada Sergejs ir pasaules junioru čempions. Un izpelnās Bostonas ''Bruins'' ievērību. Bostonieši Žoltoku izvēlas drafta trešajā kārtā ar augsto 55. numuru. Pirmā sezona Amerikā aizrit fārmklubā Providensā, bet 1993./94. gada sezonā Sergejs lielajos lāčos aizvada 24 spēles, savu pirmo ripu 1993. gada 18. novembrī iemetot Sanhosē ''Sharks'' vārtos, kurus sargā... Artūrs Irbe. Par pilntiesīgu NHL spēlētāju gan viņš kļūst tikai pēc trim sezonām, kad Lasvegasas ''Thunder'' (IHL) 82 spēlēs guvis 101 (51+50) rezultativitātes punktu. Otavas ''Senators'', Monreālas ''Canadiens'', Edmontonas ''Oilers'', Minesotas ''Wild'', Našvilas ''Predators'' - 10 sezonās sešos NHL klubos Sergejs kopā aizvada 588 spēles, gūstot 111 vārtus un 147 reizes piespēlējot, Stenlija kausā vēl 45 spēles un 4+14. Otra tik ražena uzbrucēja Latvijai NHL nav bijis.

Sergejs bija Imantas, Rīgas un Latvijas patriots un kā vien bija brīvs pamatdarbā, steidzās palīgā Latvijas izlasei. 1994. gada pasaules čempionātā Kopenhāgenā viņš vēl bija zaļoksns pižons, taču pēc neuzvarētās spēles pret Šveici (1:2) kopā ar Grigoriju Panteļejevu lūdza piedošanu savam jauniešu gadu trenerim Jurim Repsim: "Petrovič, piedod! Mēs tevi pievīlām...'' Pasaules A grupas turnīros Sergejam pieci čempionāti (1997, 1999, 2001, 2002, 2004), 30 spēles, 15 vārti un 10 piespēles. Labākā spēle 1999. gada 6. maijā Oslo, kad Žoltoks ar kluba biedru Alfredsonu uz pleciem izrāvās uz zviedru vārtiem un ar gaļu iedzina ripu Salo vārtos, panākot cienīgo 3:4.

Sergejs nekad neaizmirsa, no kurienes viņš nācis, allaž atcerējās savu pirmo treneri Hmeļņicki un prata dalīties ar tiem, kam tas nepieciešams: 1993. gadā, kad viņš nebūt nepelnīja miljonus, ziedoja 1000 dolāru sava trenera Jevgeņija Linkēviča komandai ''LB-79'', ledus apmaksai. Sergejam allaž apkārt lipa jaunie un pavisam jaunie hokejisti. Jo viņš nevienam neatteica.

Sergejs mira 2004. gada 3. novembrī Minskā pēc ''Rīgas 2000'' spēles Baltkrievijas atklātajā hokeja čempionātā. Vai viņš zināja, ka riskē ar savu dzīvību? Iespējams. Taču citādāk dzīvot neprata. Jo hokejs bija viņa dzīve. ''Monreālas ''Canadiens'' izvēlējos tādēļ, ka šajā valstī mīl hokeju. Hokejs viņiem ir kā reliģija, un mana mentalitāte ir līdzīga.''    


Copyright 2010