Hokejs ir mūsu lepnums

Darbi kuri runā paši par sevi

Tihonovs Viktors

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Žoltoks Sergejs

 

Ozoliņš Sandis

 

Skrastiņš Kārlis

 

Rēdlihu Ģimene

 

Irbe Artūrs

 

Balderis Helmuts

 

Lipmans Kirovs

 

Vītoliņu Dinastija

 

Līdzjutēji

 

Kvēps Jānis

 

Tihonovs Viktors

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Žoltoks Sergejs

 

Ozoliņš Sandis

 

Skrastiņš Kārlis

 

Rēdlihu Ģimene

 

Irbe Artūrs

 

Balderis Helmuts

 

Lipmans Kirovs

 

Vītoliņu Dinastija

 

Līdzjutēji

 

Kvēps Jānis

 

Tihonovs Viktors

 

Jurzinovs Vladimirs

 

Žoltoks Sergejs

 

Ozoliņš Sandis

 

Skrastiņš Kārlis

 

Rēdlihu Ģimene

 

Irbe Artūrs

 

Balderis Helmuts

 

Lipmans Kirovs

 

Vītoliņu Dinastija

 

Līdzjutēji

 

Kvēps Jānis

 
 
 
 
 
 
 


Irbe Artūrs

Komanda Pozīcija laukumā Sezona
Rīgas Dinamo Vārtsargs 1987
Rīgas Dinamo Vārtsargs 1988
Rīgas Dinamo Vārtsargs 1989
Rīgas Dinamo Vārtsargs 1990
Rīgas Dinamo Vārtsargs 1991
Izlase Vārtsargs 1996
Izlase Vārtsargs 1997
Izlase Vārtsargs 1998
Izlase Vārtsargs 1999
Izlase Vārtsargs 2000
Izlase Vārtsargs 2001
Izlase Vārtsargs 2002
Izlase Vārtsargs 2003
Izlase Vārtsargs 2004
Izlase Vārtsargs 2005
Izlase Vārtsargs 2006
HK Rīga 2000 Vārtsargs 2007

Mans ceļš dzīvē un hokejā

Artūrs Irbe

1. Biogrāfiskie dati

Dzimis 1967. gada 2. februārī, Rīgā

Meita Anita un dēls Atis

2. Saistība ar hokeju:

Latvijas Bērza hokeja skolas audzēknis

3. Sasniegumi, kuri uzskatāmi par nozīmīgiem:

PSRS vicečempions (1988), Pasaules čempions (1989, 1990), Pasaules čempionāta labākais vārtsargs (1990), NHL spēlējis no 1991. līdz 2004. gada, Uzņemts IIHF Slavas zālē.

1985: Eiropas junioru čempionāta labākais vārtsargs

1988: PSRS vicečempions, PSRS čempionāta labākais debitants

1989: Pasaules čempions

1990: Pasaules čempions, Pasaules čempionāta labākais vārtsargs

1992: Džeimsa Norisa memoriālā balva, kuru saņem katras sezonas labākais IHL vārtsargs (kopā ar Veidu Flaertiju)

1994: NHL Visu zvaigžņu spēlēs dalībnieks

1999: NHL Visu zvaigžņu spēlēs dalībnieks

2002: Stenlija kausa finālists

4. Ieguldījums Latvijas hokejā

Spēlējis Latvijas izlasē pasaules čempionātos no 1996. līdz 2005. gadam. Piedalījies 2002. un 2006. gada olimpiskajās spēlēs.

5. Oficiālā atzinība, novērtējums

Ievēlēts IIHF Slavas zālē, Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris

6. Brīvais laiks, vaļas prieks, hobiji

7. Kādi cilvēki ir iespaidojuši manu dzīvi? (vecāki, skolotāji, treneri, ģimene, draugi, personības)

Treneris Andris Siliņš.

Sergeja Žoltoka fonds pateicas raksta autoram Armandam Pučem.

 

 

Mājās vienmēr ir labāk.

 

Puspasauli apceļojis, ne vienā vien komandā dažādās līgās spēlējis, Artūrs Irbe nenoguris visiem atgādina, ka daudz kur bijis labi un skaisti, taču mājās tomēr ir labāk. Mājas sajūtu citiem ieaudzina, bet citiem tā dabas dota. Artūrs pieder tiem otrajiem. Katru reizi, kad sezona beigusies, viņš steigšus atgriezās, jo atvaļinājuma laiks vienmēr ir tik īss, bet laiks steidz tik ātri. Par savu dzīvesvietu Artūrs izvēlējies Tūju, kur turpat aiz loga šalc priedes, kur jūras viļņos tik atšķirīgi zaigojas visi četri Latvijas gadalaiki

 

Ar Latviju sirdī

 

2006. gada februārī Irbe sargāja vārtus Zalcburgas klubā, kas cīnās Austrijas čempionātā. Tas bija laiks, kad Latvijā tika spriests par to, kurš Turīnas olimpiskajās spēlēs svinīgajā atklāšanas ceremonijā nesīs valsts karogu. Kandidāti bija vairāki, tomēr balsu vairākumu saņēma hokeja vārtsargs. "Tas ir cieņas apliecinājums ne tikai man, bet arī visam Latvijas hokejam," uzzinājis balsojuma rezultātus, teica Artūrs. "Pirms četriem gadiem šis gods tika uzticēts mūsu komandas kapteinim Harijam Vītoliņam, tagad izvēle atkal kritusi mūsu spēles pārstāvim. Tas liecina, ka augstu tiek vērtēts Latvijas izlases sasniegtais, jo esam vienīgā mūsu valsts sporta spēļu komanda, kas ieguvusi tiesības startēt olimpiskajās spēlēs, turklāt vēl divas reizes pēc kārtas. Patlaban varu vienīgi iztēloties, kāda būs emociju varavīksne, kad soļošu mūsu valsts delegācijas priekšgalā. Taču jau tagad zinu, cik atbildīgs un manā dzīvē nozīmīgs būs šis bridis."

1991 gads. Barikāžu laiks. Pirms tā Artūra Irbes sportiskajā biogrāfijā bija starts PSRS izlases rindās Eiropas junioru čempio­nātā, līdzdalība divos pieaugušo čempionātos, un divreiz latviešu vārtsargs tika atzīts par labāko. Bija četras sezonas Rīgas "Dina­mo" meistarkomandas rindās, kur viņš ienāca ar lielu pietāti pret vecākajiem kolēģiem, kur kā izcilākais piemērs viņam bija meistarīgais vārtsargs Mihails Vasiļonoks, kur vēlāk izkonkurēja Vitāliju Samoilovu, kurš tagad ir viņa treneris Latvijas izlasē. Taču viens no dzīves izšķirošajiem brīžiem bija šis 1991. gads. Barikāžu laiks. Arī Artūrs tur bija. Viņš atteicās spēlēt PSRS izlasē. Šis solis varēja pārvilkt treknu svītru visai turpmākajai karjerai sportā. Taču viņš ne mirkli nešaubījās, ka rīkojas pareizi. Savas dzimtenes vārdā.

2000. gads. Pasaules čempionāts Sanktpēterburgā. Irbe vārtos sacīkstē ar Krieviju. Latvijas hokejisti uzvarēja ar 3:2, un tas bija viens no saviļņojošākajiem brīžiem pašaizliedzīgā latviešu vārtsarga mūžā. Kad pēc spēles tika atskaņota mūsu valsts himna, kad tribīnēs plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi, daudzi Latvijas izlases hokejisti, tāpat kā līdzjutēji, neslēpa saviļņojuma asaras. Visu izteica Artūra pāris vārdi: "Lai piedzīvotu šo brīdi, es būtu gatavs atdot pusi mūža." Čempionāta rīkotāji drīz vien viņu intervēja, un steigšus tika izplatīta preses relize, kuru izķēra nepilnas pustundas laikā. Citzemju žurnālisti no Artūra teiktā uzzināja par Latvijas vēstures dramatiskākajiem mirkļiem, savukārt ne viens vien Krievijas preses apskatnieks bija sašutis par latviešu hokejista patiesajiem vārdiem. Dažs labs pat pasteidzās tos nosaukt par "politisku pasūtījumu".Tolaik Latvijas hokeja izlases uzvara tika glorificēta, ar to domās daudzi dzīvoja vēl vairākus gadus. Laiks iet, nāks savi varoņi, taču šos triumfa mirkļus mūsu spēlētājiem neatņems neviens. Uzvaru izcīnīja krievi un latvieši. Viņi spēlēja par savu valsti Latviju. Un tieši tāpēc nožēlojamas ir intrigas, kas nereti tiek vērptas kuluāros, aprindās, kas it kā pat stāv tuvu šai spēlei bet patiesībā netveramā tālumā.

Jau skatoties uz šo notikumu no vairāku gadu distances, Irbe atzīst:

"Uzvara pār Krieviju bija kaut kas vienreizējs, un nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtosies. Pēc šī vēsturiskā notikuma mēs Krieviju pieveicām vēl reizi, taču šim panākumam vairs nebija tas smeķis kā pirmajā reizē. Tās bija emocijas, kuras novēlu katram sportistam piedzīvot vismaz reizi mūžā."

 

Ceļš mūža garumā

 

Arī Artūra dzimtajā "Teikas" rajonā bērni ātri sapazinās, īpaši jau, dzenājot futbola bumbu. Divarpus gadu vecākais brālis Arvīds arī bija aktīvs zēns un visur sev līdzi veda arī jaunāko. Bet visa sākums laikam jau bija viņu mammas brālis, kuram bija abonements uz Rīgas "Dinamo" sacīkstēm Sporta pilī. Klēpī sēžot, Artūrs skatīja gandrīz visas dinamiešu spēles. Kurš gan toreiz spēja iztēloties, ka te sēž nākamais Nacionālās Hokeja līgas spēlētājs...

Puiku māmiņa Malda izlasīja avīzē sludinājumu, ka tiek organizētas hokeja spēlētāju grupas. Turp devās arī Irbes. Mazais Artūrs slidot tikpat kā neprata, bet citi jau uz ledus jutās kā korifeji. Tomēr treneris paņēma arī viņu. Sākumā Artūrs bija laukuma spēlētājs, taču vienudien, kad vārtsargs bija saslimis, treneris ieteica Irbem pamēģināt, ko nozīmē sargāt cietoksni. Ar to viss sākās.

Rīgas 55. vidusskolā, pateicoties trenera Andra Siliņa pūlēm, tika iekārtots internāts. Artūrs pārcēlās uz turieni, lai vismaz nedaudz ietaupītu laiku, jo režīms bija nežēlīgs treniņš, mācības, treniņš, macībās uzdotā gatavošana. Paliekot pa nakti internātā, miegam sanāca vismaz nedaudz vairāk laika. Ar to studēšanu gan vēlāk īsti nesanāca, jo Latvijā sākās atmodas laiks, vēlāk Artūrs apprecējās.1989. gadā Nacionālās Hokeja līgas komanda Minesotas "Wild" draftēja Irbi desmitajā kārtā. Tas bija pārsteiguma, sevis apzināšanās mirklis. Bet vēl jau bija PSRS un ne par kādu došanos spēlēt pāri okeānam nevarēja būt ne runas. Izšķiroša bija 1991./1992. gada sezona, kad Artūrs devās uz nu jau citu NHL komandu Sanhosē "Sharks". Spēlējot "haizivīs" un to fārmklubā, pienāca 1996. gads, kad Irbe debitēja Latvijas izlasē pasaules B grupas čempionātā Eindhovenā. Un kopā ar komandas biedriem triumfēja izšķirošajā mačā, ielaužoties pasaules izcilāko komandu vidū. Pirms trijiem gadiem viņš pirmoreiz spēlēja valstsvienības rindās vasaras nogalē Sefīldā, kur mūsējie cīnījās olimpiskajā kvalifikācijā, un tā arī olimpiskais sapnis toreiz palika nepiepildīts.

1997. gada čempionātu daudzi eksperti uzskata par Latvijas valstsvienībai augstvērtīgāko, kad daudziem par pārsteigumu jau debijas reizē tika izcīnīta ļoti augstā septītā vieta.

Latvijas izlases konsultants Vladimirs Jurzinovs pēc šīm sacensībām teica: "Visu hokeja lielvalstu treneri, spēlētāji un eksperti nebeidz vien slavināt Latvijas valstsvienību. Visi bija vienisprātis, ka tā sagādājusi čempionāta lielāko pārsteigumu, izrādot cienīgu konkurenci ikvienam sāncensim. īpaši tika slavēts Artūrs Irbe, kura lielā pieredze un personiskās īpašības izsaka visu. Ja viņš ir vārtos, viņš spēj iedvesmot, spēj saliedēt visus savus koman­das biedrus. Ar viņa ierašanos, treneriem šīs problēmas vairs nebija jārisina."

Sekoja spēlēšana Dalasā un Karolīnā, Lovelā un Džonstaunā. Jaunāki nepaliekam, un, gadiem ritot ikviena jauniegūtā trauma prasīja arvien ilgāku ārstēšanu.

Artūrs vairāk nekā desmit gadu dzīvoja okeāna viņā krastā un katrreiz teica:

"Amerikā ir mājas prom no mājām. Tagad es labprāt aizbrauktu ciemos pie saviem draugiem, atpūstos, taču tur ilgstoši dzīvot vairs nevēlos. Ar abiem bērniem ļoti bieži sazvanāmies, sarakstāmies. Kopā pavadām atvaļinājumu, viņi brauc ciemos pie manis, jo īstās mājas ir šeit, Latvijā."

1998. gadā Irbe atkal bija izlases rindās un čempionātā stāvēja vārtos visās sešās spēlēs. Otrais vārtsargs Juris Klodāns tā arī pie vārda netika. Šī bija pirmā reize pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad oficiālās sacensībās bija jāmērojas spēkiem ar Krievijas valstsvienību. Spēle beidzās ar rezultātu 5:7.

"Divās spēlēs esmu ielaidis vārtos divpadsmit ripas," stāstīja Artūrs. "Tagad daudzi gudro, kādēļ tā noticis. Es arī vēl neesmu ticis skaidrībā, - kāpēc. Ja neveiksmes turpināsies, būs jāiet . . . kārties. Tas, pro­tams, joks, bet sev atlaides nedomāju dot."

Kopš šī brīža mūsējie nezaudēja nevienā spēlē. Kronis visam bija uzvara pār amerikāņiem ar 3:2, un titulētajiem pretiniekiem nācās doties uz B grupu!

Ne jau katrreiz izdevās nokļūt panākumu zenītā. Jau nākamajā gadā Oslo vismaz uz mirkli nācās atvadīties no stiprāko grupas. Pēc tam visi bija gudri un sāka rēķināt, kā būtu bijis, ja no NHL spēlēm ātrāk būtu varējuši ierasties Artūrs Irbe un Sergejs Žol­oks, ja... Kad viss jau noticis, spriedelēt ir par vēlu. Šis čempionāts vārtu sargātājam bija visai dramatisks. Viņš nevarēja ierasties uz tā sākumu, jo Karolīnas "Hurricanes" rindās bija jācīnās izslēgšanas spēlēs. Pēc zaudējuma Artūrs steigšus devās uz lidmašīnu un ieradās Oslo, kur komandas biedri jau bija zaudējuši svarīgajā spēlē pret šveiciešiem. Uzvarot francūžus un atzīstot zviedru pārākumu, viņš atkal ceļoja pāri okeānam, jo uzskatīja par goda lietu izrādīt cieņu savam traģiski bojā gājušajam komandas biedram Stīvam Čaisonam. Tikmēr vārtus pašaizliedzīgi centās sargāt Juris Klodāns. Irbe atkal kāpa lidmašīnā un atkal vilka mugurā valstsvienības kreklu. Pēc atlikušajām divām spēlēm bija skaidrs, ka nāksies pierādīt tiesības būs stiprāko vidū kvalifikācijas turnīrā, kas mūsējiem beidzās veiksmīgi.

Neatkarīgi no tā, kā veicies vai neveicies pasaules čempionātos vai Nacionālās Hokeja līgas cīņās, Artūra Irbes talanta cienītāji vienmēr palikuši viņam uzticīgi. Ne tikai stāvot garās rindās pēc mačiem, lai saņemtu viņa autogrāfu. Jau daudzus gadus visur, kur spēlē Latvijas izlase, līdzjutēju tribīnēs redzami fani valstsvienības kreklos, un daudziem uz tiem rakstīts vārds "Irbe". Tādu līdzjutēju atbalstu nevar izlūgties, tas ir nopelnīts ar darbu uz ledus, sevi ne mirkli nežēlojot.

Līdz 2003. gadam Artūrs, spēlējot izlasē, vēl ne reizi nebija nomainīts. Ar viņa līdzdalību izcīnītas fantastiskas uzvaras un piedzīvoti arī drūmi zaudējumi. Taču viņš ne reizi nav atteicies cīnīties valstsvienībā, ja vien to varējis. Artūrs atzīst, ka viņš un amata brāļi lielākoties ir savdabīgas personības. Neviens negrib būt otrais, negrib būt uz spēlētāju soliņa, bet gan tur, "būrī", kur jūties kā sapieris, kas nedrīkst ne reizi kļūdīties.

 

Kārtējā sevis pārbaudīšana

 

NHL lokauta laikā Artūrs, būdams NHL Spēlētāju asociācijas viceprezidents, ļoti ilgu laiku veltīja cīņai par savu amata brāļu tiesībām. Bet ne jau tas bija izšķirošs, kādēļ viņam gāja secen olimpiskaiskvalifikācijas turnīrs 2005. gadā savu skatītāju klātbūtnē tepat Rīgā. Ceļgala trauma un tai sekojošās divas operācijas, lekšana uz kruķiem un iesākumā neparedzēti ilgstoša ārstēšanās. Viņš gan izslidoja uz Sporta pils ledus izlases treniņnometnes laikā, taču nu jau padomdevēja lomā:

"Pašlaik mūsu vārtsargiem nekā citādi kā vienīgi ar padomiem nevaru palīdzēt. Ja tie noder, jūtos gandarīts. Tā notiek pirmo reizi. Kad esmu līdz šim bijis kopā ar izlasi, vienmēr jutos vesels un gatavs startēt. Olimpiskās spēles ir lieta lieta. Ja izdosies iekļūt šajā turnīrā, būs gandarījums visiem. Ko varēšu, to darīšu. Sekos pasaules čempionāts, un neatmetu domu, ka arī es varētu uzspēlēt. Redzēsim, kā būs turpmāk."

Olimpiskā ceļazīme tika izcīnīta, un tas bija arī Artūra nopelns. Viss turpmākais noritēja neticamos tempos. Atlikušajos mēnešos līdz pasaules čempionātam tie, kas vēl nezināja, apbrīnoja Irbi par viņa nerimstošo darba tieksmi. Tie, kuri viņu pazīst, vien varēja kārtējo reizi pārliecināties par savu priekšstatu pareizību, apgalvojot, ka tā, kā treniņos strādā viņš, nestrādā neviens cits. Kādam tā pat liekas apsēstība, vēl cits domā, kamdēļ gan tik ļoti plēsties, ja reiz vieta izlasē tikpat kā jau rokā. Artūram tāpat vien pavērt durvis uz valstsvienību nevajag. Viņam vispirms jau sev pašam jāpierāda, ka ir labākais, stiprākais un meistarīgākais. Tāds mērķis bija arī pirms 2005. gada pasaules čempionāta un, par spīti ilgi ārstētajam ceļgalam, arī Irbes uzvārds bija Latvijas izlases pieteikumā startam Austrijā.

Par to apbrīnu vēl kāds vārds sakāms. Gadu mijā notika Latvijas izcilāko atlētu sumināšana. Olimpiskās komitejas Atlētu komisija lēma, ka balva par uzticību sportā ar absolūtu balsu pārākumu pienākas Artūram Irbēm. Šāda atzinība viņam bija liels pagodinājums, un ikviens redzēja, cik loti aizkustināts viņš bija, saņemot šo apbalvojumu.

2006. gads Latvijas hokejam ir īpašs. Vispirms jau izlases līdzdalība Turīnas olimpiskajās spēlēs. Turp komanda devās ar vislabākajiem nodomiem, taču neizdevās viss iecerētais un tika gūta devītā vieta. Reti kurš gads Latvijas izlasei bijis nesaspringts, un tā arī notika šoreiz, citkārt skaļāk, citkārt klusāk meklējot neveiksmju iemeslus. Katrs no komandas dalībniekiem atgriezās savos klubos, vēl turpinot vērtēt savu un kolēģu sniegumu. Daudz šajos vērtējumos ir subjektīvisma, ir arī objektīvi spriedumi. Taču taisnība tiem, kas apgalvo -katrs pats sev īstākais un patiesākais kritiķis. Artūrs Irbe atgriezās Zalcburgas klubā, kas martā turpināja cīņu finālā par Austrijas čempionu zelta medaļām.

Aprīlī valstsvienības kandidāti pulcējas kopā, lai uzsāktu mēnesi ilgu gatavošanos gaidāmajam pasaules čempionātam tepat pašu mājās. Kopš tā brīža, kad Latvija ieguva tiesības rīkot šo nozīmīgo sporta pasākumu, Artūrs nenoguris atgādināja, ka nekas nevar būt pagodinošāks, kā cīnīties valsts izlasē čempionātā, kas notiek Rīgā. Nu šis brīdis ir klāt.

 

Viens no visu laiku labākajiem latviešu hokeja vārtsargiem Artūrs Irbe otrdien(17.11.2010) svinīgā ceremonijā tika uzņemts Sanhosē pilsētas sporta Slavas zālē. Latviešu hokeja mūris kļuvis par pirmo Nacionālās hokeja līgas (NHL) komandas Sanhosē "Sharks" spēlētāju, kurš izpelnījies šādu godu.

Artūrs Irbe, kurš šobrīd strādā par vārtsargu treneri Vašingtonas "Capitals" klubā Sanhosē "Sharks" klubā savulaik nospēlēja piecas sezonas. Savas karjeras laikā Irbe piedalījies divās NHL Zvaigžņu spēlēs, kā arī 2001./2002. gada sezonā kopā ar Karolīnas "Hurricanes" vienību aizkļuva līdz līgas finālam.

"Noteikti ir daudz citu lielisku spēlētāju, kuri šādu godu būtu pelnījuši vairāk nekā es, jo, kad viss būs pateikts un izdarīts, daži no viņiem tiks uzņemti īstajā Slavas zālē Toronto," pēc uzņemšanas Slavas zālē pauda Irbe. "Liels nopelns ir visai komandai, ne tikai man," piebilda latviešu vārtsargs.

Irbe pirmdien pirms NHL regulārā čempionāta spēles starp "Sharks" un "Kings" komandām izdarīja simbolisko iemetienu. Interesanti, ka Sanhosē komanda šajā spēlē svinēja uzvaru ar rezultātu 6:3.

Kopā ar Irbi Sanhosē pilsētas slavas zālē tika uzņemti desmitcīņnieks Brūss Dženers, futboliste Kerijas Sančesa, kā arī Deivs un Marks Šulci (cīņa).

 


Copyright 2010